Sēnes cilvēki ir ēduši kopš sirmas senatnes. Taču no tām ne vien iespējams pagatavot dažādus garšīgus ēdienus, bet daudzām piemīt arī izcilas dziednieciskas īpašības. Pēdējos gadu desmitos, meklējot jaunus ārstniecisko izejvielu avotus, sēņu pētīšanai pievērsušies arī zinātnieki. Zviedru speciālisti ir izpētījuši 57 dažādas sēņu dzimtas un atklājuši, ka 24 no tām, tostarp parastās gailenes (Cantharellus cibarius), vilnīši (Lactarius torminosus), jomainās adatenes jeb kliņģerenes (Hydnum repandum) un jo īpaši govju bekas, spēj nomākt daudzu infekciju izraisītāju stafilokoku attīstību.

Sēnes satur tik daudz vitamīnu, ka tām pienāktos gods saukties par polivitamīnu augiem. Daudzās atsevišķu vitamīnu nav mazāk kā saknēs un augļos. Baravikas, govju bekas, rudmieses un gailenes satur tik pat A vitamīna kā burkāni, savukārt šampinjonos, rudmiesēs, gailenēs un govju bekās nav mazāk B₁ vitamīna (tiamīna) kā liellopu aknās, bet, ja tā trūkst, tad rodas aizcietējumi, muskuļu vājums, samazinās darba spējas. Ar vitamīnu B₂ (riboflavīnu) bagātas ir baravikas, šampinjoni, bet dažas bērzlapju sugas tā daudzuma ziņā var sacensties ar tomātiem un spinātiem. C vitamīna gailenēs ir tikpat kā apelsīnos, bet D vitamīns, kas īpaši nepieciešams bērniem un sirmgalvjiem, lai izvairītos no rahīta un osteoporozes, baravikās un lāčpurnos ir tādā pat daudzumā kā sviestā...

Gadu tūkstošiem sen tautas dziednieki gatavoja zāles ne vien no zāļaugiem, bet arī no sēnēm. To apliecina, Tirolē, Alpu sniegos atrastais «ledus cilvēks», kura mūmija ledājos nevainojami saglabājusies ap 5300 gadus. Lieliski saglabājušās arī viņam aizkapa dzīvē līdzi dotās sēnes, bez baltās mušmires, par kuru zinātnieki domā, ka tā kalpojusi par amuletu, trīs pārējo sugu sēnes satur spēcīgas dabiskās antibiotikas.

Sēņu dziedniecības receptes aprakstījis Hipokrāts, Dioskordīds, Plīnijs Vecākais, Galēns, Avicenna, tās plaši lietotas Tibetas, Ķīnas, Korejas un Japānas tautas medicīnā, un, protams, arī Eiropā. Ja šodien ir modernāki medicīnas līdzekļi, tad šo augu vismaz var izmantot uzturā, jo 100 g kaltētu sēņu satur visu cilvēkam diennaktī nepieciešamo olbaltumvielu devu.

Baravikas un pūpēži pret vēzi

Baraviku (Boletus edulis) dēvē par sēņu karalieni. Taču tai piemīt ne vien izcilas garšas īpašības, bet arī dziednieciskas spējas. Dažādu tautu uzskati vēsta, ka, sistemātiski ēdot baravikas, var kavēt dažu kuņģa–zarnu trakta slimību attīstību. Un patiešām! Visai nesen šajās sēnēs atklātas antibiotikas, kas nomāc vairāku patogēnu zarnu baktēriju attīstību. Bohēmijas mežu iemītnieki Vācijā uzskata, ka baravikas mazina iespējas saslimt ar vēzi. Zinātnieku veiktie pētījumi apstiprina: saslimstība ar šo kaiti minētajā reģionā ir ārkārtīgi reta. Veicot eksperimentus ar dzīvniekiem, konstatēts, ka baravikas tiešām kavē ļaundabīgo audzēju attīstību, jo īpaši tad, ja tās augušas egļu tuvumā. Protams, lai izstrādātu konkrētus, cilvēkam noderīgus preparātus, būs nepieciešami gadi. Taču lai paliek zinātnei zinātnes tiesa – nevienam nav liegts iet mežā, lasīt un ēst baravikas savas veselības labā.

Savukārt no dažiem pūpēžiem ir iegūta proteīnveida viela, kas izrādījusies perspektīva pret vienu no dzīvnieku sarkomas formām, bet tajos esošā kalvācijskābe (jeb antibiotiķis kalvacīns), kā ticis noskaidrots eksperimentos, kavē leikēmijas attīstību. Starp citu, 19. gs. dažos Anglijas apgabalos šo sēni izmantoja, lai ārstētu bakas, nātreni, laringītu, un bez kalvacīna te palīdzēja arī tas, ka šiem pūpēžiem līdzīgi kā hloroformam piemīt sāpes remdējošas īpašības. Latvijā viens no tādiem ir kārpainais pūpēdis (Lycoperdon perlatum), ko nepāraugušu – kamēr tā augļķermenis ir balts, elastīgs un ar patīkamu rutku smaržu – var izmantot pārtikā. Lietpratēji zina stāstīt, ka pūpēžu zupa esot maiga, dzidra un smaržīga. Atsevišķi to eksemplāri parādās jau maijā, taču plaši sastopami no jūlija līdz septembra nogalei.

Pret tuberkulozi, podagru, trombozi...

Labi pazīstamā parastā rudmiese (Lactarius deliciosus) satur īpašu violeto pigmentu lektaroviolīnu, kas piedod tās cepurītei rudumu ar zilganzaļu nokrāsu, taču pats galvenais, ka, lietojot to pārtikā, ievērojami tiek kavēta tuberkulozes nūjiņu attīstība. Rudmiese pieder to pienaiņu sēņu grupai, kas satur vielu pret reimatisma, kuras iedarbība līdzinās kortizonam.

Latvijā visai bieži sastopamās zeltainās sviestbekas (Suillus grevillei) tautas medicīnā lieto, slimojot ar hronisku poliartrītu, podagru. Uzskata, ka tā palīdz arī pret galvassāpēm. Aug no jūnija līdz novembrim, ļoti bieži – ap lapeglēm, pat parkos un dārzos. No citām sviestbekām to atšķir pēc «riņķīša» ap kātiņu: zeltainajai sviesta bekai tas ir dzeltenīgs, nevis balts.

Pūkainēs (Tricholoma flavovirens) atrasta antikoagulantu grupas viela, kas mazina trombozes iepējas, tikām celmenes (Armillariella mellea) tautas medicīnā lieto pret vēdera aizcietējumiem. Bērzlapēm (Russula) piemīt urīndzinējas īpašības, un tās labvēlīgi ietekmē redzi, kamēr mēles vālene (Clavariadelphus ligula) pieder tai sēņu grupai, kas tautā izsenis izmantotas asiņošanas apturēšanai.