Lakši jeb mežloki ar ķiploku garšu ir daudzgadīgs sīpolu dzimtas lakstaugs, kas izplatīts Eiropā no Skandināvijas līdz Vidusjūras piekrastei. Aug ēnainos, mitros mežos, galvenokārt gāršās. Latvijā lakšus pirmo reizi 1886. gadā ievācis Gustavs Kīzerickis Zaubes apkārtnē. Patlaban šis augs ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Tos ļoti labi var ieaudzēt piemājas dārzā, turklāt kultivētos mežlokos C vitamīna ir divas trīs reizes vairāk nekā savvaļā augušos. Tikai jāatceras, ka šis meža iemītnieks necieš tiešus saules starus, labāk aug paēnā. Pirmos divus gadus lapiņas nešķin, lai augs pieņemas spēkā.

Senie ēģiptieši šo savvaļas ķiplokus uzskatīja par svētu augu, jo tas nepūst. Senajā Romā to lietoja, lai tīrītu asinis un kuņģi, un šis uzskats saglabājās arī viduslaikos. Mūsdienās noskaidrots, ka mežloki sekmē audu reģenerāciju, tiem ir izteikti baktericīda iedarbība, tie aktīvi kā pret grampozitīvajiem, tā gramnegatīvajiem mikroorganismiem, sevišķi jutīgs pret mežloku fitoncīdiem ir vēdera tīfa izraisītājs. Mežlokos ir daudz C vitamīna, kā arī A, PP un virkne B grupas vitamīnu.

Jāņem vērā, ka, ēdot mežlokus – pat tikai to zaļās lapas, mute sāk ost tāpat kā pie ķiploku lietošanas. Pārtikā lieto kā mežloku sīpolus un lapas, tā arī ziedu kātiņus. Tos visus var cept uz pannas augu eļļā, tad smakas īpašības iet mazumā un sanāk sautētiem kāpostiem līdzīgs ēdiens. Cepšanas laikā var pievienot kartupeļus.

Mežlokus var arī marinēt: ņem 60 mežloku ziedkātu, galus nedaudz apgriež, tad nomazgā un uz 2 stundām iemērc tīrā, vēsā ūdenī, lai atbrīvotos no rūgtuma. Uzvāra 1 litru ūdens, pievieno 1,5 ēdamkarotes sāls, 1 ēdamkaroti cukura, 150 ml (3/4 glāzes) galda etiķa, ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai. Mežloku kātus stāvus ievieto paaugstā burkā un pārlej ar marinādi (tai pilnībā jāpārklāj kāti). Aizvāko un ievieto ledusskapī uz 5–7 dienām. Pēc tam var lietot. Līdzīgi marinēt var arī mežloku sīpolus, lapas ilgākai uzglabāšanai parasti sažāvē.