Uzraksti uz Heopsa piramīdas liecina, ka ar ķiplokiem ēdināti tās cēlēji. Ne Senajā Grieķijā, ne Ēģiptē ikdienas uzturā tos smakas dēļ parasti nelietoja, to uzskatot par dieva jūtas apvainojošu. Taču Ēģiptes faraoni ķiplokus izmantoja vergu uzturā, lai tie mazāk slimotu un būtu fiziski spēcīgāki. Savukārt babiloniešiem ķiploki noderēja par ārstniecisku līdzekli jau vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras, par to lasāms senajos medicīnas traktātos. Piemēram, ap 1550. gadu p.m.ē. Ēģiptē rakstītos papirusos ķiploki pieminēti 22 zāļu sastāvu aprakstos. Viduslaikos ķiplokus dēvēja par nabagu teriaku – iedomātu universālu pretindi pret visām slimībām. Šī auga ārstnieciskās īpašības augstu novērtētas Ķīnas un Tibetas medicīnā, savukārt Krievijā tā dziedniecisko spēku atzina Pētera I valdīšanas laikā.

Sastāvs un uzglabāšana

C vitamīna ķiploku galviņās ir 15–30 mg%, lapās pat 100–140 mg% (tas ir, 2–3 reizes vairāk nekā apelsīnos un greipfrūtos). Tie satur līdz 0,5–2% ēterisko eļļu un to sastāvā ietilpstošos sēra savienojumus, vitamīnus B₁, B₂, C, E, karotinoīdus, fitosterolus, flavonoīdus, lipīdus, mikroelementus, jo īpaši selēnu u.c. savienojumus.

Šī auga ķīmisko sastāvu noskaidroja 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā, bet ar aso, kodīgo smaržu un garšu apveltīto alicīnu un tā priekšteci aliīnu pirmo reizi izolēja 1944. gadā. Aliīns ir negaistošs savienojums, bez smaržas un bez antibiotiskām īpašībām, tas ir veselu ķiploku sastāvdaļa, bet tā praktiski nav sasmalcinātos ķiplokos, jo to noārda īpašs ferments – allināze. Veselas ķiploka daiviņas šūnā aliīns un to noārdošā allināze atrodas dažādās vietās. Smalcināšanas laikā abas vielas nonāk saskarē un rodas ļoti nestabils savienojums, no kura veidojas alicīns. Tas ir bezkrāsains eļļains šķidrums, kas rada specifisko ķiploku smaku. Alicīns iznīcina daudzas slimības izraisošas baktērijas, bet ūdens šķīdumā tas ātri zaudē baktericīdo aktivitāti. To daļēji stabilizē cukurs un medus.

Ķiploku sastāvs ir atkarīgs no to uzglabāšanas apstākļiem un ilguma. Veiktie pētījumi liecina, ka uz slimību izraisītājiem mikroorganismiem visstiprāk iedarbojas svaigi ķiploki. Galviņas, kas vairākus mēnešus glabātas +16 °C temperatūrā, jau zaudē 2/3 no baktericīdām īpašībām, bet pēc 8 mēnešiem mikroorganismus tās vairs gandrīz nemaz neietekmē. Ja ķiplokus glabā temperatūrā, kas nedaudz augstāka par 0 °C (līdz +2 °C), to baktericīdās īpašības samazinās apmēram par pusi, bet pēc 1–2 mēnešiem ķiploku fitoncīdu aktivitāte pret stafilokokiem ir samazinājusies 3 reizes. Tāpēc par ārstnieciskiem uzskatāmi vēsā, sausā vietā ar labu gaisa cirkulāciju turēti ķiploki, kas nav glabāti ilgāk par 6 mēnešiem.

Vērtīgs ārstniecības līdzeklis

Ķiploku aktīvās vielas normalizē sirdsdarbību, mazina asins trombu veidošanos asinsvados, uzlabo organisma apgādi ar skābekli un barības vielām, paplašina asinsvadus (īpaši mazos un šauros smadzeņu, acu un ekstremitāšu kapilārus) un pazemina asinsspiedienu. Šo faktoru ietekmē mazinās daudzu sirds un asinsvadu sistēmas slimību riska faktori.

Turklāt ķiploki normalizē vielmaiņu un līdzsvaro holesterīna līmeni asinīs. Tie paātrina zarnu kustības, sekmē barības pārvietošanos pa zarnām un gāzu izvadīšanu no tām, veicina vēdera izeju, mazina zarnu trakta iekaisumu, rosina kuņģa un zarnu sulu un žults izdalīšanos. Tiem piemīt prettārpu iedarbība. Ķiploku aktīvās vielas stiprina organisma imunitāti, labvēlīgi iedarbojas uz elpceļu gļotādu, atvieglo atkrēpošanu, izraisa svīšanu, palielina urīna izdali.

Svaigi ķiploki ir efektīvs līdzeklis pret slimības izraisošiem mikroorganismiem. To aktīvās vielas ātri uzsūcas audos un iznīcina patogēno mikrofloru, ar tiem var ārstēt ne tikai mutes dobuma, elpceļu, gremošanas orgānu un urīnceļu infekcijas, bet arī ādas infekcijas slimības, augoņus, zemnagu sastrutojumus. Zinātniskā literatūrā ir dati par to, ka cilvēki, kas regulāri lieto ķiplokus, retāk slimo ar vēzi.

Minētās īpašības raksturīgas termiski neapstrādātiem, svaigiem, pareizi uzglabātiem ķiplokiem. Profilakses nolūkā ik dienas būtu jāapēd 1–2 svaigu ķiploku daiviņas, bet ārstnieciska efekta nodrošināšanai – vismaz 3 daiviņas. Apēsto ķiploku izvade no organisma sākas jau pēc dažam stundām, tāpēc uzņemamā deva jāsadala vienmērīgi pa dienu.

Daudzās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Krievijā un arī Latvijā, ķiploku preparāti ir bezrecepšu medikamenti. Kontrindikācijas ķiploku lietošanai nav zināmas, tomēr tos neiesaka lietot epilepsijas un nieru slimniekiem, kā arī maziem bērniem, tāpat mātēm zīdīšanas periodā, jo, ar mātes pienu nokļūstot jaundzimušā organismā, ķiploku aktīvās vielas var izraisīt caureju. Tie kairina gremošanas traktu, aknas, nieres, tāpēc dažkārt var rasties nepatīkamas sajūtas, kas pāriet, tiklīdz ķiploku pārtrauc lietot. Sasmalcinātu ķiploku masas vai sulas kompreses lieto ne ilgāk par 5 minūtēm, jo tās var izraisīt ādas un gļotādas apdegumu, audu nekrozi (tāpēc neatšķaidītu ķiploku sulu nedrīkst izmantot par deguna pilieniem).

Tik netīkamā smaka

Ķiploku smaku mazina, ja pārgriež ķiploku daiviņu un izņem no tās vidus zaļo dīgstu. To var mēģināt vājināt, uzēdot biezpienu, ābolu, uzdzerot pienu vai pakošļājot svaigus pētersīļus, skābētus kāpostus, apelsīna mizu, grauzdētas kafijas pupiņas vai svaigu ingvera saknes gabaliņu, izskalojot muti ar citrona ūdeni. No rokām ķiploka smaržu var nomazgāt, tas vispirms noberžot ar sāls un citrona sulas maisījumu vai zobu pastu. Pilnībā no smaržas tomēr atbrīvoties nevar, jo ķiploka ēteriskā eļļa daļēji izdalās arī ar izelpojamo gaisu caur plaušām, ar sviedriem caur ādu. Lietojot pārtikā daudz ķiploku, tie ne tikai padara nesvaigu elpu, bet arī pastiprina svīšanu un sviedru smaku. Ja nepieciešams atbrīvot organismu no ķiploka izdalījumiem ātrāk, nekā tas notiek dabiskā veidā, ir jāiet pirtī un kārtīgi jāizsviedrējas.

Tautas medicīnas līdzekļi

Ķiploku spirta izvilkums. 40 g sasmalcinātu ķiploku ievieto stikla traukā, aplej ar 100 g spirta vai degvīna, 10 dienas tur tumšā, vēsā vietā. Pēc tam garšas uzlabošanai var pievienot pāris piparmētru lapu vai dažus pilienus piparmētru ēteriskās eļļas vai tinktūras. Lieto pa 10 pilieniem 2–3 reizes dienā 30 minūtes kā par asinsspiedienu pazeminošu, asinsvadus paplašinošu un pretaterosklerozes līdzekli.

Ķiploki ar dzērvenēm un medu. Ņem 200–400 g ķiploku, apmēram 1 kg dzērveņu un 500–600 g medus. Dzērvenes sašķaida, ķiplokus izspiež caur ķiploku spiedi un rūpīgi samaisa ar medu. Iegūto masu glabā 18 °C temperatūrā tumšā vietā, lieto pa 1 ēdamkarotei no rīta vai pa 1 deserta karotei 2–3 reizes dienā 15–20 minūtes pirms ēšanas. Maisījumu vēlams lietot ar pienu. Tas ieteicams pavasarī un rudenī, jo paaugstina organisma imunitāti, regulē sāļu maiņu, sekmējot to izdalīšanos no locītavām.

Ķiploki ar citronu. Vienu ķiploka galviņu samaļ, pārlej ar viena citrona sulu un sajauc ar 2 tējkarotēm medus. Lieto pa 1 tējkarotei dienā. Šo līdzekli var lietot ar biešu sulu.