Lai ķirbjus sagatavotu garšīgi, vēlams zināt, kādai grupai tie pieder un kam vislabāk noder. Protams, nevar nosaukt visas daudzās ķirbju šķirnes, taču, lūk, neliels ieskats par izplatītākajām!

Sviesta ķirbji ir garenas formas, tumši zaļi, vēlāk dzeltenbrūnu mizu. Trīs ceturtdaļas augļa, sākot no kātiņa, ir bez sēklotnes – tā atrodas ķirbja resnākajā galā. Miza ir gluda, elastīga, mīkstums – oranždzeltens, blīvs, salds ar arbūzam līdzīgu smaržu. Augsts organiskā želatīna un cietes saturs. Lieliski sulās, salātos, svaigai lietošanai, cepti, dažādu ēdienu pagatavošanā. No šīs grupas ķirbjiem tiek vārītas labākās ķirbju marmelādes un ievārījumi, ceptas picas, par pamatni izmantojot ķirbju šķēlītes. Pēc sablendēšanas kokteilī vai izspiešanas sulā ķirbis kļūst recekļains. Tie ilgi glabājas, nezaudējot garšas kvalitāti – aizgriezti pārklāj griezuma vietu ar želatīna kārtu, un tādu ķirbi iespējams saglabāt svaigu līdz pat mēnesim.

Sulu–salātu ķirbju grupai pieder tādi ķirbji, kuri savu nosaukumu ieguvuši gadu desmitiem ilgā tautas atlases procesā. Sulu var izspiest no jebkura ķirbja, taču sulu–salātu ķirbjiem ir salda garša un sulīga konsistence. Tie lieliski izmantojami salātiem, tos var žāvēt sukādēs, pievienot dažādiem ēdieniem, maizes cepšanā u.c.

Riekstu ķirbju grupai pieskaita ķirbjus ar blīvu, stingru, kraukšķīgu mīkstumu – tā saucamos graužamos ķirbjus. Mīkstums ir salds un var būt gan graudains, gan arī blīvs. Garša atgādina riekstu kodolu garšu, dažiem ķirbjiem tā vairāk līdzinās burkānu konsistencei. Šādi ķirbji labi garšo svaigi, nelielās formas ļauj tos izmantot cepšanai, pildīšanai. Ķirbja sula ir piesātināta, salda.

Muskata ķirbjiem piemīt īpatnēja muskata smarža un raksturīga riekstu piegarša. Tie ir ļoti sulīgi, piemēroti sulu spiešanai vai svaigi salātos, bet noder arī konservēšanai.

Vasaras ķirbjiem jeb zīļveida ķirbīšiem nosacīti pieskaita gan krūmveida, gan stīgojošos ķirbjus ar nelieliem apaļiem un zīļu formai līdzīgiem augļiem. Augļu mīkstums ir bāli dzeltens ar riekstiem līdzīgu garšu. Augļiem ir mazs sulas saturs un tie ilgi glabājas. Nelielā izmēra un skaistā mizas krāsojuma dēļ ļoti iecienīti kā cepamie podiņi. Izmanto dažādu ēdienu pagatavošanā, grilē, lieto kulinārijā u.c.

Habarda ķirbjos bez visām citām ķirbjos esošajām vielām un minerāliem ir ļoti daudz želatīna, kas tik ļoti vajadzīgs kauliem, nagiem un saistaudiem. Šajos ķirbjos ir salīdzinoši maz sulas, to mīkstums atkarībā no šķirnes ir dzeltenoranžs, blīvs, atgādina olu dzeltenumu. Vēlams lietot svaigu, bet mizu kaltē un pulveri pievieno ēdienam. Tie ir arī miltaini, lieliski noder kūkām, tostarp siera kūkai, salātiem, tumīgai zupai.

Spageti ķirbis ir visnoslēpumainākais no visiem. Tam ir tādas šķiedras kā spageti – sanāk «divi vienā». Gatavo, ielejot tajā mērci, tad liek krāsnī un, kad gatavs, ēd kā «spageti» – tikai no ķirbja.

Kas jāzina, gatavojot ķirbi

Ķirbjiem nav izteiktas savas garšas – to mīkstums ir nedaudz saldens. Lai to izceltu, gatavojot saldos ēdienus un desertus, mēdz pievienot dažādas garšvielas – kanēli, kardamonu, muskatriekstu, savukārt citām ēdienu kategorijām, piemēram, ķirbju un gaļas sacepumam, noderēs koriandrs, kumins, čili piparu pulveris. Cepšana cepeškrāsnī pastiprina ķirbju garšu, savukārt vārīšana un tvaicēšana to padara neizteiksmīgāku.

Vērtīgie ķirbju sēkliņu milti

Ķirbju sēklu miltus pie mums visvienkāršāk var iegādāties interneta veikalos. Vairākās valstīs, kur iegūst ķirbju sēklu eļļu, tie ir šīs ražošanas procesa blakusprodukts. Tiesa, tā nav lēta prece, taču, ja šo dārza augu audzējam paši, tad ziemas vakaros, skatoties televīziju, ķirbju sēkliņas var iztīrīt no čaulām, nedaudz apgrauzdēt un tad kafijas dzirnaviņās samalt – sanāks pašu gatavots ekoloģisks produkts. Ķirbju sēkliņu milti ir lieliska piedeva pie dažādām mērcēm, zupām un salātiem. Ja tos pievieno kviešu miltiem, tad mīklas izstrādājumi sanāks gaisīgāki, turklāt ilgāk nesacietēs un maize – nepelēs.

Septiņi interesanti fakti par ķirbjiem

1. Ķirbis līdzās kukurūzai ir viens no vecākajiem lauksaimniecības kultūraugiem ne vien Amerikā, bet arī pasaulē. Meksikā ir atrastas ķirbju sēklas, kuru aptuveno vecumu lēš no 7500 līdz 9000 gadiem.
2. Uz Eiropu ķirbju sēklas atveda Kristofers Kolumbs, tomēr populāri kā pārtikas augs tie kļuva tikai 17. gadsimtā. Šobrīd ķirbji sastopami visā visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Latvijā audzē vairāk nekā 40 šķirņu ķirbjus, bet pasaulē kopā ir selekcionēti vairāki simti dažādu ķirbju šķirņu.
3. Ne visi ķirbji ir lietojami pārtikā – populāri ir arī neēdamie dekoratīvie ķirbji. Senatnē cilvēki ķirbjus izmantoja arī trauku izgatavošanai, un šim mērķim izmantoja speciālu šķirņu augus. Starp citu, indiāņi jau Kolumba laikā bija selekcionējuši arī vairākas ēdamo ķirbju šķirnes.
4. Pasaulē lielākā ķirbju ražotājvalsts ir Ķīna, kas kopumā gadā izaudzē turpat 7 miljonus tonnu ķirbju. Otrā lielākā ķirbju audzētāja ir Indija ar 4,9 miljoniem tonnu ķirbju gadā. Trešajā lielākā ķirbju ražotāja ir Krievija, šajā valstī tiek izaudzēti vairāk nekā viens miljons tonnu ķirbju.
5. Kā zināms, no botānikas viedokļa ķirbis ir oga. Turklāt visai liela, jo vienkārši spēj sasniegt pat vairākus desmitus kilogramu svaru. Tikām Eiropas ķibjaudzētāju čempionātos gandrīz ik gadu reģistrē jaunu rekordu – lielākais fiksēts pērn, kad beļģu fermeris Matiass Villemanss uzrādīja 1190,5 kg smagu milzeni. Vai nav iespaidīgi – ķirbis, kura svars pārsniedz tonnu...
6. Eksistē oranži, zaļi, balti, pelēki, dzelteni, sarkani, pat gandrīz melni, kā arī svītraini un plankumaini ķirbji. Tiem ir arī dažādas formas – ovāli, bumbierveida, iegarena un pat sēņveida.
7. Kaut arī ķirbju sastāvā aptuveni 90 % ir ūdens, tie ir ļoti veselīgi – satur vitamīnus A, C, E, K, dzelzi, kāliju, kalciju, magniju. Tie satur maz kaloriju un ir vērtīgs šķiedrvielu avots. Ķirbji palīdz pazemināt holesterīna līmeni, uzlabo imunitāti, gremošanas trakta darbību un pozitīvi iespaido nervu sistēmu. Starp citu, agrāk ķirbju sulu izmantoja kā dabiskas miega zāles.