Indra Čekstere, etnogrāfe

Senāk maizi cepa katrā lauku mājā. Maizes cepšanai bija īpaša krāsns un darba rīki: kruķis, lize, abra, mente, abrkasītis un čauksture – līki iesieta slota krāsns izslaucīšanai. Rupjmaizi cepa no rudzu miltiem, saldskābmaizi – no bīdelētiem rudzu miltiem. No miežu miltiem un rupji maltiem kviešu miltiem sestdienās cepa karašu, no bīdelētiem kviešu miltiem – baltmaizi.

Taču rupjmaize bija galvenā. Biežāk tika cepta salinātā rudzu maize, aplejot miltus ar vārošu ūdeni. Siltā ūdenī izšķīdinot, ieraugam pievienoja mīklas piku no iepriekšējā cepiena. Abrā iemaisīja pašķidru mīklu, ko atstāja pa nakti ierūgt. Ar menti – garenu koka lāpstiņu – to klapēja. No rīta maizi mīcīja. Mīcīšana bija smags un svēts darbs, tāpēc sievietes uzvilka tīru blūzi, ap galvu apsēja baltu lakatiņu. Mīcīja ilgi, pievienoja vēl miltus, ķimenes. Kad mīkla vairs nelipa pie rokām, beidza mīcīt. Tad derēja noskaitīt maizes rūgšanas vārdus: «Rūgsti nu, maizīt, kā Rīga, kā Cēsis, kā jaunu sievu vēderiņi.» Iejava klaipu, pārvilktu ar krustu un rūpīgi apsegtu, atstāja rūgšanai un steidza izkurināt krāsni. Ja saimniece gribēja, lai maize būtu gausīga, iejava klaipam uzvilka trīs slīpus krustiņus.

Kad krāsns bija izkurējusies, ogles izrausa ar kruķi un ar čauksturi izslaucīja kulu. Pārbaudot karstumu, iemeta trīs šķipsniņas miltu – ja tie apdega, krāsni paslaucīja ar samitrinātu čauksturi – pagarināja. Čauksturi sasēja no lapainiem bērza zariem vai kadiķiem, ziemā izmantoja sasietās pirtsslotas. Abru ar uzrūgušo mīklu novietoja pie krāsns, uz lizes veidoja kukulīšus, apakšā pakaisot miltus vai paliekot kļavu lapas, un ātri iešāva krāsnī.

Uz iegarenā kukulīša ar pirkstiem vai delnas malu iespieda zīmi. Visbiežāk tas bija krusts, slīpais krusts vai svītras. Maizes zīmju daudzveidība bija mana pētījuma lielākais pārsteigums. Manu vākumu papildināja arī nenogurdināmā etnogrāfisko un dabas materiālu vācēja Viktora Grāvīša atradumi. Skaists pieraksts bija no Lutriņiem par Kurzemes krustukrustu – Māras zīmi. Vispirms ar delnas malu kukulītī iespiež parasto krustu. Pirmo līniju iespiežot saka – lai nesadeg, otro pārkrustojot – lai jēla nepaliek, tad ar pirktu pārkrusto visus četrus krusta galus un saka – būs nabagiem, būs ceļa gājējiem, būs maziem bērniņiem, būs pašiem ar! Vidzemnieces vilkušas arī skujiņu jeb vārpiņu, saucot to arī par ugunszīmi. Savdabīgs ir slīpais krusts, vilkts ar četriem pirkstiem. Zemgalē iecienīts vienkāršais slīpais krusts, Latgalē – krusts.

Visu klaipu nekad no mājas ārā nedeva, lai neaizdotu svētību. Pirmā rika no klaipa, ko sauca arī par spēka riku, tika saimniekam, maizes audzētājam, bet kukuļa galiņus gaidīja bērni un jaunās meitas. Maizi no klaipa grieza saimnieks vai saimniece, iepriekš ar nazi pavelkot klaipa apakšā krustu. Taču bija arī teiciens – ja maizi no klaipa pats var nogriezt, laiks iet ganos. Mīkla jautā: «Kas dārgāks par zeltu?» Sakot «maize», mēs domājam arī par ēdienu vispār.

Latviešu tautas parunas un sakāmvārdi

• Sūrs darbs, balta maize.
• Ēd raušus, lai maize taupās.
• Labāk maizes riecieniņš ar godu nekā klaips ar negodu.
• Viegli ēst, ja otrs maizi pelna.
• Ja nav naudas, tad nav maizes.
• Kam nauda kabatā, tam maize arodā.
• Labāk sava garoziņa nekā cita plācenis.
• Daudz parādu, maz maizes.
• Labāk nabagā garozas ēst nekā bagātā sēnalas.
• No miega maizi necep.

Interesanti par maizi

Iesūtījusi Aina Andersone no Limbažiem

• Maizi ziedoja veļu mielastā un deva aizgājējiem šķirstā.
• Lai puiši mīlētu, jāēd no galda maizes drusciņas.
• Ja meita izcep labu maizi, viņai laiks precēties.
• Ja divi kukuļi sacepušies kopā, gaidāmas kāzas.
• Maize ir svētības simbols kristībās un precībās.
• Lai zinātu vai maize izcepusies, plaisā jāiepūš elpa, jāpieliek kukulis pie auss un jāklausās – ja tur čab, it kā prusaki pa salmiem staigātu, tad maize ir gatava, ja nečab – jēla.
• Klaips jāpieliek pie deguna – ja deguns deg, maize vēl negatava, ja nedeg – tā ir izcepusies.
• Precībās braucot, ņem līdzi maizi, bet kāzām cep īpašu gaidāmo maizīti.
• Cepiena pirmo kukuli nedrīkst nevienam dot, citādi atdosi prom svētību. Pirmos maizes kumosiņus met mājas gariņiem.
• Līgavai pirms laulību ceremonijas slepus jāiebāž līgavainim maizes karašiņa. Mājās abiem kopā tā jāapēd, tad būs laba dzīve.
• Maize ar sāli atvaira ļaunus garus.