Sparģeļi ir daudzgadīgs asparāgu dzimtas zālaugs, kas savvaļā mērenajā joslā sastopams visā pasaulē un gandrīz visur tiek arī kultivēts. Pārtikā lieto 18–20 cm garus jaunos dzinumus, kas vēl nav izlīduši no zemes. Tie satur olbaltumvielas, aspargīnu, lizīnu, arginīnu un citas aminoskābes, saponīnus, karotīnu, kā arī daudz dažādu minerālvielu, jo īpaši bagātīgi – kāliju. Cilvēce sparģeļus pazīst jau vairāk nekā 2000 gadus, tos kā dārzeņus un arī dekoratīvu kultūru audzēja jau Senajā Ēģiptē. Senie grieķi no šiem augiem pina vainagus jaunlaulātajiem, bet viduslaikos tos uzskatīja par uzbudinošu līdzekli.

Izšķir baltgalviņu un zaļgalviņu sparģeļus. Uztura speciālisti norāda, ka baltajiem ir maigāka garša un struktūra nekā zaļajiem, tos parasti lieto mērču, biezeņzupu gatavošanai un pasniedz arī vārītus ar mērcēm. Savukārt zaļos galvenokārt lieto piedevām. Svaigus sparģeļus parasti vāra vai tvaiko, taču tos var arī sautēt, tāpat cept pannā, cepeškrāsnī vai grilēt. Pirms termiskās apstrādes tos apgriež vienādā garumā, saīsinot apmēram par trešdaļu kāta no resnā gala, kas var būt šķiedrains, pēc tam, ja nepieciešams, uzmanīgi nomizo un tad noskalo.