Feta ir mīksts baltais siers sālījumā ar maziem caurumiņiem vai bez tiem. Gatavots no aitu vai kazu piena, tas bija ikdienišķs sengrieķu ēdiens un neatņemama ēdienu sastāvdaļa līdz pat mūsdienām. Grieķiskais nosaukums «feta» cēlies no itāliešu vārda «fetta» – «šķēle», kas savukārt atvasināts no latīņu vārda «offa» – «kumoss», «gabals». Tas Grieķijā ieviesās 17. gadsimtā un plašu izplatību guva 19. gadsimtā, iespējams, norādot uz paražu sagriezt sieru šķēlēs, lai ievietotu sālījumā.

Agrākās ziņas par fetas ražošanu Grieķijā saglabājušās no 8. gadsimta pirms mūsu ēras, un tehnoloģija, kāda izmantota, lai to izgatavotu, ir aprakstīta Homēra «Odisejā» – tai līdzīgu grieķu gani izmanto vēl šodien. Feta bija ļoti iecienīta Bizantijas impērijā, 1209. gadā ar nosaukumu «prosphatos», proti, «svaigs», tā minēts tur sarakstītajā «Poēmā par medicīnu». Savukārt 15. gadsimtā tirdzniecību ar fetu, kā arī tā uzglabāšanu sālījumā pēc ceļojuma uz Grieķiju apraksta itāļu ceļotājs Pjetro Kazola.

Augstas kvalitātes fetas sieram ir krēmveida tekstūra, tam ir pikanta, nedaudz sāļi ieskāba garša ar pavisam mazu salduma niansi. Feta jātur sālījumā, tad siers var glabāties visai ilgi. Ja tas šķiet par sāļu, pirms pasniegšanas to uz dažām minūtēm iemērc minerālūdenī vai pienā. Feta ir ļoti populāra ne tikai Grieķijā, bet arī citur pasaulē. To izmanto salātos, gaļas ēdienos un liek uz maizes. Šo sieru mēdz arī grilēt, ietītu vīnogu lapās.