Gardēžu iecienītās garneles, sauktas arī par krevetēm, pieder pie garastainajiem vēžveidīgajiem jūra produktiem, pēc garšas tās atgādina vēžu gaļu, bet ir nedaudz maigākas. Garneles ir sastopamas visā pasaulē – gan tropu, gan auksto jūru ūdeņos, gan arī saldūdens ūdenstilpēs. Lielā pieprasījuma dēļ tās tāpat kā daudzus citus jūras produktus audzē arī mākslīgi – speciālās fermās.

Garneles ir viegls, diētisks un veselīgs produkts – 100 g satur 87,4 kcal. Tās ir bagātas olbaltumvielām (18,6 % olbaltumvielu un tikai 1,4 % tauku), tajās atrodamas visas neaizvietojamās aminoskābes un taukos šķīstošie vitamīni – K, A, E, D, kā arī С, В₁ (tiamīns), В₂ (riboflavīns),В₉ (folijskābe), РР (niacīns), kā arī jūras delikatesēm raksturīgie mikroelementi – kālijs, kalcijs, magnijs, nātrijs, fosfors, dzelzs, kobalts, mangāns, varš, molibdēns, fluors, cinks un, protams, jods (jodu garneles satur simt reiz vairāk nekā liellopu gaļa).

Tomēr jāņem vērā, ka garnelēm piemīt izcila dzīvotspēja piesārņotos ūdeņos, tādēļ tās spēj uzkrāt un vēlāk nodot pa barības ķēdi uz augšu augstas koncentrācijas toksīnu devu, tostarp smagos metālus, kā arī indīgo arsēnu. Savukārt Āzijas valstīs to audzēšanas fermās izmanto arī antibiotikas. Tāpēc ir svarīgi zināt, kur garneles nozvejotas. No iegūšanas vietas un pēczvejas uzglabāšanas apstākļiem parasti ir atkarīga arī garneļu garša. Par augstas kvalitātes jūras produktu uzskata Ziemeļatlantijas ūdeņos iegūtās garneles. Dabīgā krāsa garnelēm ir ļoti dažāda – zaļgani brūna, gaišzili pelēka, brūngani rozā, gaiši oranža, koši rozā vai pat sarkana. Pēc termiskās apstrādes visas garneles kļūst sārtas.

Garneles pašas par sevi pieder pie produktiem, kas var izraisīt alerģiju, taču ir norādes, ka tās nav ieteicams lietot kopā ar pienu, piena kokteiļiem, kā arī ar kafiju un tēju, jo tas var ne vien provocēt alerģiskas izpausmes, bet arī izraisīt grēmas un pat pārtikas saindēšanos. Garnelēs ir daudz holesterīna, tās šajā ziņā jūras produktu vidū ir rekordistes. Lai mazinātu šo risku, tās ieteicams pasniegt kopā ar jebkura veida zaļumiem un svaigiem augļiem, dārzeņiem, kuri veicina holesterīna izvadīšanu no organisma (rekordists šajā ziņā ir avokado).

Atkausēšana. Ja jāizvēlas iegādāties apšaubāmas kvalitātes svaigas vai labas saldētas garneles, tad otrajām neapšaubāmi dodama priekšroka, jo pareizi apstrādātām garša būs ideāla. Protams, jāievēro pareiza atkausēšana – garnelēm jāatkūst lēni, no saldētavas tās jāpārvieto ledusskapī – jo lēnāka atkušana, jo labāka garša. Pēc pilnīgas atkušanas tās kādu laiciņu pirms gatavošanas vēlams paturēt istabas temperatūrā. Pēc krāsas pelēcīgas nevārītas, netīrītas garneles var arī kausēt nevis ledusskapī, bet uz pāris minūtēm ielikt gandrīz verdošā ūdenī.

Tīrīšana. Ja garneles ir ar visām čaulām, to tīrīšanu sāk no galvas – nedaudz pagriežot, to atlauž un norauj. Ar vienu roku tur astes daļu, ar otru noņem čaulas vidusdaļu kopā ar kājām un ikriem. Astes čaulu var atstāt nenorautu, bet, saspiežot garneli, to viegli novilkt. Ar asu nazi pārgriež muguru un izņem melno stīdziņu, kas ir zarnu trakts, ja tas jau nav izņemts. No galvām un čaulām var izvārīt garšīgu buljonu, uzglabāt to nelielos porciju trakos saldētavā un pēc vajadzības izmantot zupu un mērču gatavošanai.

Gatavošana. Garneles kulinārijā izmanto dažādi – vāra, cep, grilē, pasniedz kā piedevu vai pamatēdienu, liek galdā sagatavotas un iztīrītas vai ar čaulu. Tās, kuras ir grūti lobāmas, var nedaudz apvārīt, blanšēt – tad čaula viegli atdalīsies. Garneles lieliski garšo vienas pašas, bet tās var paspilgtināt ar ķiploku un čili palīdzību. Šīm jūras veltēm ir draudzīgs arī baltvīns, laims, kokosriekstu piens, ingvers. Tās labi garšo salātos kopā ar sieriem, avokado, olīvām, tomātiem, gurķiem, sēnēm, zaļumiem, kā arī var likt uz picas kopā ar drupinātu kazas sieru, olīvām, sīpoliem un rozmarīnu vai izmantot par suši sastāvdaļu. Pasniedzot garneles ar mērcēm, nebūtu ieteicamas asās, ar specifiskām garšvielām, labāk izmantot maigu majonēzi vai augu eļļu.

Gatavojot kā pamatēdienu, uz cilvēku parasti rēķina vismaz puskilogramu garneļu ar visām čaulām vai ceturtdaļkilogramu jau notīrītu.

Siltajiem ēdieniem tās pievieno gatavošanas beigās, lai tikai uzsildītu. Pilnīgi pietiek, ja garneles ieliek verdošā ūdenī uz 1–2 minūtēm. Vārot tās jānoņem nost no pavarda, tiklīdz gaļa no puscaurspīdīgas kļūst balta. Galvenais, nepārvārīt un nepārcept, jo tad maigā garneļu gaļa kļūst sausa, sīksta.

Kas jāzina, pērkot garneles

• Skats un smarža. Iegādājoties garneles, uzmanība jāpievērš to ārējam izskatam un aromātam. To bruņām jābūt spīdīgām, ar svaigu izskatu, smaržai – patīkamai. Svaigas garneles smaržo pēc vēja un jūras, bet sastāvējušas – pēc dūņām. Garneles astītei noteikti jābūt saliektai.
• Krāsa. Nepērciet garneles ar melniem punktiem uz bruņām, tās vairs nav svaigas! Dzelteni plankumi vai izcilnīši liecina par to, ka no melnās krāsas punktiem mēģināts tikt vaļā, lietojot ķīmiskas vielas. Savukārt balti, sausi pleķi uz garnelēm norāda uz to, ka tās ir pārsaldētas – novietojot uz cepamās pannas, tādas var sajukt putrā.
• Nelobītas. Ja garneles pērk čaulā, tai jābūt veselai un nebojātai. jāatceras, ka, veicot pirmapstrādi, tas ir lobīšanu un tīrīšanu, to masa var samazināsies līdz pat 50 %.
• Saldētas. Garneles ātri bojājas, tāpēc uzreiz pēc nozvejas vai izvārīšanas tiek saldētas. Ja saldētās garneles ir pārāk apledojušas, tas liecina, ka produkts bijis atlaidināts un atkal sasaldēts, kas pasliktina tā kvalitāti. Ja iegādājas saldētas nelobītas garneles, tās īsi pirms gatavošanas ir jāatlaidina, taču ir jāņem vērā, ka uz tādām var veidoties labvēlīga vide dažādu mikroorganismu attīstībai, kas vēlāk var izraisīt saindēšanos ar šiem jūras produktiem.
• Savā sulā. Pērkot garneles savā sulā, noteikti jāpārbauda derīguma termiņš, jo tas ir īss – tikai divi mēneši.