Tempura ir Japānā kopš 17. gadsimta populārs ēdienu veids – īpašā mīklā apviļātas un eļļā ceptas zivis, jūras veltes vai dārzeņi. Nosaukumu un daļēji arī gatavošanas tehniku Uzlecošās saules zemes iemītnieki aizguva no portugāļiem. Sākotnēji ar vārdu «tempura» – no latīņu valodas «tempora», kas nozīmē «laiki» – portugāliešu misionāri jezuīti apzīmēja trīs īpašas gavēņa dienas vasaras, rudens, ziemas un pavasara sākumā, bet vēlāk – arī citus gavēšanas periodus. Tad gaļas vietā drīkstēja ēst zivis, jūras veltes un dārzeņus un viens no to gatavošanas veidiem bija apmērcēšana mīklā un fritēšana. Japāņi to pārņēma no misionāriem, un ēdiens kļuva populārs.

Iemērkšanai mīklā noder balto zivju filejas gabaliņi, kā arī garneles, austeres, astoņkājis, gredzenos sagriezti kalmāri. Burkānus un kartupeļus mēdz sadalīt līdz 1 cm pabiezās šķēlēs, sīpolus – gan šķēlēs, gan gredzenos, baklažānus un pētersīļu saknes – mazos gabaliņos. Produktus tātad var sagriezt nelielos kumosa gabalos – tā, lai gatavus tos varētu ēst nesagrieztus, taču ir arī cits veids – cepamo produktu griež ruletēm līdzīgās tievās strēmelēs, kuras gatavo veselas un sagriež pirms pasniegšanas.

Savukārt pašu tempuras mīklu gatavo no miltiem, olām (ja vēlas izsmalcinātu mīklas variāciju, tad izmanto tikai dzeltenumus) un no ledus auksta ūdens (var lietot arī viegli gāzētu, labi atdzesētu minerālūdeni). Sastāvdaļas nevajag pārāk rūpīgi sajaukt un nepavisam ne sakult, tās vienkārši samaisa ar dakšiņu vai virtuves lāpstiņu, lai iegūtu šķidra krējuma konsistenci (tempuras mīklai jābūt nedaudz šķidrākai par pankūku mīklu), šī mīkla ir viegla un piesātināta ar gaisu.

Sagatavotos produktus apmērcē mīklā un pēc tam cep karstā eļļā. Starp citu, ja vēlas, tos vispirms var arī apviļāt miltos, lai mīkla labāk pieliptu. Ir ļoti svarīgi, lai mīkla būtu labi atdzesēta, pēc iespējas auksta (tāpēc to pirms cepšanas mēdz 30 minūtes un pat līdz stundai paturēt ledusskapī) – tā panāk, lai cepoties mīkla nepiesātinātos ar eļļu. Tieši mīklas un eļļas temperatūras kontrasts ir labas tempuras gatavošanas noslēpums.

Var cept arī nedaudz mazāk sakarsētā eļļā – ap 170 °C temperatūru, taču par ideālu uzskata 180 °C (lai noteiktu, ka tā sasniegta, eļļā iemet pilienu mīklas – tam nekavējoties ir jāiegrimst un tūlīt pat jāpaceļas virspusē, atskanot raksturīgai sprakstēšanai, turklāt tas nedrīkst būt apbrūnējis). Japānā tempuras gatavošanai tradicionāli izmanto sezama eļļu, kas ļoti smaržīga, bet to tīri labi var aizstāt ar kādu kvalitatīvu polinepiesātināto eļļu (olīveļļu, vīnogu kauliņu eļļu u.c.).

Pēc japāņu uzskatiem gatavs mīklas apvalks ir viegli kraukšķīgs, bet tajā esošais pildījums nav sakarsis, proti, 1–2 minūtes. Gatavos tempuras gabaliņus novieto uz auduma vai papīra dvieļa, lai liekās taukvielas notecētu. Japānā par tempuras piedevām uzskata salmiņos sagrieztu daikonu, jūraszāles, vasabi un sojas mērci. Tempura noteikti ir viena no visvieglāk sagremojamajiem un gardākajiem ceptajiem ēdieniem.