Ķirbju dzimtā ir ļoti daudz sugu un katrai no tām – ne mazums pasugu. Visiem zināmie kabači un patisoni ir parastā ķirbja pasugas.

Visgaršīgākie ir nelieli (līdz 20 cm gari), vēl nenogatavojušies kabači. Jaunus kabačus, kas paredzēti pildīšanai un sautēšanai, parasti nemizo. Sīkus kabačus var cept ar visām sēklām. Ja pēc cepšanas tie kļūst sīksti, cepamo pannu nosedz ar vāku vai pārvelk ar foliju un uz 5–10 minūtēm ieliek cepeškrāsnī. Mizo pāraugušus kabačus, tiem izņem arī sēklas.

Lai ķirbju garša nepasliktinātos, tie pēc vārīšanas jānotecina. Ķirbjus ar visu mizu var arī sagriezt šķēlēs, izņemt sēklas, tad novietot cepeškrāsnī uz cepampapīra vai folijas gabala, izcept, tad mīkstumu noņemt no mizas un izmantot biezeņu vai biezzupas pagatavošanai. Ķirbji der uzturā arī svaigi, taču tad jālieto jauni un maigi augļi. Kaltētas ķirbju sēklas ir ne tikai veselīgas, bet arī gardas. Tās var lietot mandeļu vietā, cepot cepumus vai piparkūkas.

Parasti izmanto tikai nenogatavojušos patisonus. Tos sagatavo līdzīgi ziedkāpostiem – visas receptes, kuras ir vieniem, der arī otriem. Patisonus arī marinē vai sāla līdzīgi gurķiem, bez ierastajām piedevām pievienojot vēl dažādas mētras un pētersīļu zaļumus. Konservētus patisonus pasniedz kā uzkodas pie gaļas un zivju ēdieniem.