Daudzos latviešu interneta portālos klīst nez no kurienes ņemtas leģendas par kāļiem senajā pasaulē, ka tos gan romieši, gan persieši nicinājuši, jo vergiem devuši ēst vien rāceņus. Tikām nopietnākos uzziņu avotos atrodamas vēstis, ka pirmo reizi šo dārzeni rakstos minējis šveiciešu botāniķis Kaspars Bauhins (1560–1624) īsi pirms savas nāves 17. gs. divdesmitajos gados, norādot, ka Zviedrijā kāļi (Brassica napobrassica) aug arī savvaļā. Britu salās un Francijā, kā arī Amerikā tos plašāk ieviesa tikai 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē. Mūsdienās Jaunajā pasaulē šo sakņaugu visai bieži sauc «rutabaga», savukārt briti kāļus joprojām dēvē par zviedru rāceņiem (Swedish turnip) vai vienkārši par zviedriem – «swede». Tie ir iecienīti arī Vācijā.

Kāļi ir prāvāki par rāceņiem, pēc formas vairāk līdzīgi cukurbietēm, nomizotu sakņu krāsa ir gaišāk dzeltena un garša saldāka, bez rāceņiem nereti piemītošā rūgtumiņa. Šajos sakņaugos ir daudz šķiedrvielu, ogļhidrātu, C un A vitamīna, tie bagāti ar nātriju, bet jo īpaši – ar kāliju un magniju. Tas ir garās dienas augs un ziemeļu reģionos izaug saldāks. Aug apmēram trīs mēnešus.

Pavārgrāmatās, kas iznākušas 19. un 20. gs. mijā, iesaka kāļus ar visu mizu vispirms 1–2 minūtes apvārīt verdošā ūdenī un tikai tad mizot, un apstrādāt tālāk. Tos var izmantot ļoti dažādi – ēst svaigus salātos, vārīt, sautēt, cept, pat skābēt līdzīgi kāpostiem – interesanti, ka vēlāk, pēc ieskābšanas, vienus no otriem nezinātājam pēc garšas ir grūti atšķirt. Jāņem vērā, ka vārītus kāļus nav ieteicams uzglabāt ilgāk par trim stundām, jo pēc tam tajos gandrīz pilnīgi noārdās C vitamīns.

No kāļiem var pat pagatavot interesantu mērci, kas labi sader ar ceptu liellopu gaļu vai kotletēm. 2 vidēja lieluma kāļus nomazgā, liek aukstā ūdenī ar visu mizu, uzvāra, izņem, nedaudz padzesē, nomizo, sadala kubiciņos, liek sautējamajā katliņā, pārlej ar buljonu, lai šķidrums tos nedaudz pārklāj, piemet šķipsniņu sāls, pieliek pa ēdamkarotei sviesta un miltu, izmaisa un sutina vismaz stundu, laiku pa laikam trauku sakratot vai apmaisot.