Kamambērs ir siers, kas cēlies Kamambēras ciematā Francijas ziemeļos – Normandijā. Atšķirībā no apdzīvotās vietas, kura franciski ir sieviešu dzimtē, siera nosaukumam izmanto vīriešu dzimti.

Kamambērs ir mīksts treknais siers no govs piena ar maigu garšu un mazliet sēņu piegaršu. No 25 litriem piena iegūst 12 siera rituļus, kas ir 3,1 cm augsti, 11,3 cm diametrā un 340 g smagi. No ārpuses tos klāj īpašs balts pelējums, ko iegūst no speciālām penicilīna baktērijām. Tā kā karstā laikā ir grūti izpildīt siera ražošanas tehnoloģiskās prasības, to parasti gatavo no septembra līdz maijam.

Uzskata, ka pirmo kamambēru izgatavojusi normandiešu zemniece Marī Arela 1791. gadā. Kā vēsta leģenda, Lielās franču revolūcijas laikā viņa, būdama jauna meitene, paglābusi no nāves kādu mūku, kurš pateicībā atklājis tikai viņam vien zināmu siera pagatavošanas recepti. Stāstījumu pirmo reizi publiskojis Vimutjē pilsētiņas mērs. Viss sācies ar to, ka šajā Normandijas nostūrī kāds franču ārsts 20. gs. sākumā saviem smagi slimajiem pacientiem ieteicis lietot minēto sieru un viņi pēc izveseļošanās ziedojuši naudu, lai tam izveidotu piemiņas zīmi. Tad pilsētiņas mērs, pārskatot municipalitātes arhīvus, uzgājis ziņas, ka 18. gs. beigās pilsētas tirgū kāda Marī Arela no Kamambēras ciema tirgojusi neparasti garšīgu dīvaina izskata sieru. 1928. gadā pilsētas laukumā par godu jaunajai sievietei un viņas gardajam izstrādājumam atklāja memoriālu.

Tiesa, pašreizējā veidā kamambēru izgatavo kopš 19. gs. beigām, kad inženieris M. Ridels konstruēja koka kastīti siera pārvadāšanai, paverot iespēju tālu transportēt šo pārtikas produktu – līdz pat Savienotajām Valstīm, kur to ļoti iecienīja. Ridela iepakojumā kamambēru ievieto vēl līdz mūsdienām. Eiropā šis siers īpaši populārs kļuva Pirmā pasaules kara laikā, kad, iepērkot sieru 2 miljonus lielajai armijai, tā pastāvīgi trūka. Tad Normandijas lauksaimnieki piedāvāja savu kamambēru, un 1917. gadā armija ik mēnesi iepirka vienu miljonu siera rituļu. Kamambērs karavīriem bija tā iegaršojies, ka, atgriezušies pēc kara mājās, viņi turpināja to pirkt. Ražotāji to joprojām uzskata par vispatriotiskāko un labāko reklāmu.