Gulašs ir ungāru nacionālais ēdiens no teļa vai liellopu gaļas un dārzeņiem, kas izplatīts kā Austrumu, tā Rietumu Eiropā un tulkojumā no ungāru valodas nozīmē «ganu zupa». Pusdienu galdā Ungārijā tas atrodas goda vietā, un to var pasūtīt ikvienā restorānā. Valsts centrālajā daļā, Solnokas pilsētā, pat notiek ikgadēji Gulaša festivāli, kurā ierodas labākie pavāri un šī ēdiena cienītāji pat no kaimiņvalstīm. Īstie fani zina, ka pareizi ir gatavot kā senos laikos – lielā katlā brīvā dabā. Meistari uzskata, ka gulašs palīdz pret daudzām slimībām un sekmē stresa mazināšanos, taču to nedrīkst vārīt esam sliktā garastāvoklī, jo tad labs virums nesanākšot.

Šim ēdienam ir simtiem variāciju, turklāt ikvienā valsts nostūrī uzskata, ka tieši viņu gatavotais ir tas visīstākais un vislabākais. Segedā gulašam pievieno krietni daudz zaļumu un garšvielu, Solnokā – kāpostus un sēnes. Taču pamatu pamats visiem gulašiem ir vienāds – gaļu sagriež kubveida gabaliņos un ar smalki sagrieztiem sīpoliem sautē kausētos taukos, pēc tam pievieno ūdeni, sagrieztus kartupeļus, zaļos piparus un tomātus. Tad pieliek piparus, ķimenes, sāli, lauru lapu un, protams, sarkano papriku. Pašās vārīšanās beigās katlā ieliek arī mājās gatavotas mīklas gabaliņus – šīs klimpas ēdienu padara biezu un piedod tam īpašu kolorītu.

Ungāru virtuve ir «trekna», taču, ja tauki, visbiežāk cūku tauki, un sīpoli lietoti vienmēr, tad paprika tajā ienākusi nesen – turku valdīšanas periodā 16.–17. gadsimtā, taču vēl 19. gs. beigās tā ungāru pavāru grāmatas tiek pieminēta tikai starp citu, bet 18. gs. vispār nav atrodama. Toties mūsdienās ungāri saldos piparus ēd visvisādi – gan svaigus, gan sautē, vāra, gatavo no tiem mērces un sausās piedevas. Izmeklēta virtuves stila meistari pat lieto tikai īpaši saldās vai rozā paprikas šķirnes. «Gulaša saimes» ēdienu Ungārijā ir daudz, tajos bez teļa un liellopa gaļa izmanto arī cūkas, zirgu, jēra un vistas gaļu gaļu, tāpat dārzeņi ir dažādi, ieskaitot burkānus, rāceņus u.c.