Klāt ķirbju laiks!

Visi ķirbji, kurus latīniski apzīmē Cucurbita, ir cēlušies Centrālamerikā, kur tos par kultūraugiem padarījušas dažādas indiāņu ciltis. «Jaunās Spānijas vispārējo lietu vēsturē» jeb «Florenciešu kodeksā», kurā franciskāņu mūks Bernadino de Sāguns apraksta acteku vēsturi 16. gadsimtā, norādīts, ka ir dažādas ķirbju šķirnes, kuras indiāņi lieto pārtikā gan svaigā, gan vārītā veidā un tas ir vairāk vai mazāk garšīgi un nekaitē veselībai.

 

Izmantošana pārtikā

Mūsdienās pastāv vairāk nekā 20 dažādu kultivēto ķirbju veidu, trīs nozīmīgākos no tiem – Cucurbita pepo, Cucurbita maxima et Cucurbita moschata – audzē visos kontinentos, izņemot, protams, Antarktīdu. Daudzveidīgus pēc formas un dažādus pēc garšas, tos var ēst svaigus, spiest sulās, konservēt un izmantot silto ēdienu pagatavošanā. Šai dārza veltei izsenis ir piedēvētas dziednieciskas īpašības, jo tā satur gan vitamīnus, gan daudz dažādu minerālvielu – karotīnus, cieti, pektīnvielas u.c.

Ir izmantojams absolūti viss ķirbis – ne tikai mīkstums un sēklas, bet arī ziedi, stīgas un pat miza. Ķirbju ziedus var pievienot augļu salātiem, savukārt stīgu salātus iesaka lietot sirds un nervu mazspējas gadījumos. No kaltētiem ziediem var gatavot tēju, kura stiprina imunitāti. Ēdienam pievienots kaltētu un samaltu ķirbju mizu pulveris stiprina kaulus, zobus, nagus un matus. Ķirbja viduča mīkstumu var izmantot sāpošu locītavu un muguras masāžai, ādas izsitumu un ekzēmas gadījumos, savukārt sēklas ir efektīvs līdzeklis zarnu parazītu iznīdēšanai, eļļa uzlabo kaulu, locītavu un ādas stāvokli. Ķirbju sula palīdz atjaunoties kaulu locītavu skrimšļiem un dziedē locītavu iekaisumus.

 

Saistība ar Helovīnu

ASV, no kurienes Eiropa pārņēmusi mūsdienu Helovīna svinēšanas praksi, 31. oktobra vakaru sagaida ar vērienu – bērni un pieaugušie ietērpjas dažādu mošķu tērpos, iet no mājas uz māju diedelē saldumus, un, ja tos nedod, tad nama īpašnieks tiek izjokots. Līdzīgi kā Ziemassvētkos tiek rotāta eglīte, Visu Svēto dienas priekšvakarā pie namdurvīm vai logā novieto izdobtu ķirbi un tajā ievieto svecītes.

Pats vārds Helovīns (Halloween) radies kristīgās baznīcas iespaidā no nepareizi saīsināta nosaukuma «Visu Svēto diena» (All Hollows Day), kas bija katoļu svētki par godu svētajiem. Tos viņi kopš mūsu ēras 9. gadsimta sāka atzīmēt 1. novembrī. Pirmsākumi meklējami vēl pirms 5. gadsimta p.m.ē. – 31. oktobrī ķeltu apdzīvotajā Īrijā beidzās vasara un 1. novembrī sākās jaunais gads. Šos svētkus viņi dēvēja par Sauenu, un tā bija vissvarīgākā diena gadā. Līdzīgi seno latviešu tradīcijām arī ķelti svētku svinēšanu uzsāka jau iepriekšējā vakarā.

Tomēr vēlāk, ienākot ķeltu zemēs kristietībai, mainījās arī svētku svinēšanas paražas. 601. gadā Romas pāvests Gregorijs I izdeva savu slaveno ediktu misionāriem par to tautu ticību un parašām, ko viņš vēlējās pievērst kristīgajai ticībai. Tā vietā, lai iznīcinātu vietējās ierašas, pāvests noteica misionāriem tās ievērot – ja cilvēki pielūdza kādu koku, tad koku nevajadzēja nocirst, bet saistīt ar Jēzu Kristu un ļaut turpināt pielūgt koku. Tam sekojot, 835. gadā pāvests Gregorijs IV nolēma pārcelt Visu Svēto dienas atzīmēšanu uz 1. novembri. Iespējams, tas tika darīts, lai diena sakristu ar ķeltu Sauenu.

Sākotnēji Helovīna sastāvdaļa ASV bija ne vien ietērpšanās dažādos kostīmos, bet arī vandālisms, kas kulminēja kā privātīpašuma bojāšana un pat dzīvnieku vai cilvēku savainošana. Tā pamatā bija citi īru imigrantu sev līdzi atvesti svētki, kuros līdzīgi 1. aprīlim drīkst izstrādāt dažādus jokus un mazas ēverģēlības, aizbildinoties, ka tās paveikuši elfi. Tomēr palēnām jokus un blēdības pārnesa uz Visu Svēto dienas priekšvakaru, kad cilvēki izgāja ielās un ļāvās demolēšanas tieksmei – dauzīja māju logus, noplēsa veikalu izkārtnes un tamlīdzīgi.

Ap 1920. gadu tika nolemts, ka šādām postošām izdarībām jādara gals, un tas tika organizēts ar bērnu palīdzību. Bērnus sūtīja pie namsaimniekiem un veikalu īpašniekiem, kuri viņiem izsniedza saldumus un tādējādi aizkavēja nemiernieku pulcēšanos. Šī tradīcija tad arī nonākusi līdz mūsdienām. Taču, ja kāds 31. oktobra vakaru nolems svinēt Īrijā, ar pārsteigumu nāksies konstatēt, ka publiskas izdarības adresētas galvenokārt tūristiem. Paši īri, jo īpaši lauku apvidū, sagatavo cienastu no ķirbjiem un dodas apciemot kaimiņus mūsu Mārtiņdienas ķekatu garā.

 

Čempionāti un uzglabāšana

Ķirbis ir vīteņaugs, bet tā auglis botāniski ir oga, vislielākā oga mūsu pusē! Jau astoņus gadus veikalu tīkls «Maxima» rudenī, parasti oktobrī, Rīgas Zooloģiskajā dārzā ir organizējis Latvijas raženāko ķirbju čempionātu, kur šīs dārza veltes palīdz nosvērt mūsu valsts spēkavīri. Pērn tika sasniegts jauns rekords, pārkāpjot divu centneru robežu – smagākais ķirbis svēra 214 kg un to savā dārza Dagdas novadā bija izaudzējusi Inna Kozlovska. Arī citviet Latvijā notiek ķirbju svēršanas pasākumi, piemēram, Ventspilī pērn tāds noritēja trešo gadu un uzvarētājs bija 65 kg smags. Tikām pasaules rekords, kas ierakstīts Ginesa grāmatā, pieder ASV fermerim Krisam Stīvensam no Viskonsīnas štata. Viņš 2010. gadā izaudzējis 821 kg lielu milzeni un uzskata, ka šo sasniegumu sekmējis labs sēklas materiāls un lieliska augsne.

Veselus ķirbjus istabas temperatūrā var uzglabāt pat mēnešiem ilgi. Lai to sekmētu, zinātāji iesaka iet uz dārzu, ņemot līdzi kompasu – ar to nosaka debess puses, un ap ķirbja kātiņu apsien aukliņu, mezglu novietojot ziemeļu pusē. Istabā ķirbi glabāšanai novieto orientētu uz debess pusēm tāpat, kā tas audzis dārzā. Novācot ķirbjiem jāatstāj arī vismaz 5 cm gara «astīte».

 

Rudens ķirbis mājas rotāšanai

Soli pa solim grebsim ķirbi kopā ar Elizabeti Tērmani, Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla mākslas nodaļas 3. kursa studenti. Šoreiz to rotāsim ar latviskiem rakstiem.

Izgrebtu ķirbi var izmantot arī kā neparastu vāzi, bet dekoratīvos ķirbīšus – vienkārši interjera noformēšanai.

Novēlam ikvienam atrast savu visskaistāko ķirbi un ienest rudeni ar to mājās ne tikai Helovīna dienā, bet visu oktobri, kamēr ziedi mūs vēl priecē un lapas ir krāsainas.