Šķietami tukšajā pavasara laikā, kad zaļums vēl nav uznācis, bet sniegs jau pazudis, daba cilvēkam sniedz trīs brīnumainas lietas – sulas, mizas un pumpurus. Tās ir zāles ar fantastisku dziedniecisko spēku, ko mēs it bieži vien ne tikai nenovērtējam, bet neziņā paejam garām.

Dzīvības sulas

Bērza sula ir ne tikai dzīvinošs šķidrums paša koka vajadzībām, bet ir neaizstājama arī mūsu veselības sardzē. Tā uzmundrina organisma asinsrades sistēmu, sekmē ātru attīrīšanos no sārņvielām, palīdz atbrīvoties no fosfātu un karbonātu izcelsmes urīnakmeņiem, noder kā lielisks atklepošanas, pretiekaisuma, savelkošs un vispārīgi stiprinošs līdzeklis, ir žults un urīna dzinēja, palīdz pie visdažādākajām asins, locītavu, ādas, elpošanas orgānu un vielmaiņas, tostarp onkoloģiskajām, slimībām.

Bērzu sulas satur cilvēkam nepieciešamos cukurus, organiskās skābes, fermentus, kalcija, magnija, dzelzs sālis, mikroelementus. Ja ir iespējas, ik gadu vajadzētu 1–2 mēnešus dzert bērzu sulas vienkārši kā tonizējošu līdzekli. Bērzu sulu var izmantot ūdens vietā, gatavojot azaidu – vārīt no tās tēju, kafiju, zupu, taisīt mērces, lietot pankūku pagatavošanai, maizes cepšanai utt. Bērzu sulas var arī konservēt, gatavot no tām kvasu vai balzamu.

Bērzu sulu kvass: sulu sasilda līdz 35 °C, tad pievieno raugu – 15–20 g uz 1 litru un noliek vēsā vietā, lai 3–4 dienas iestāvas. Šajā laikā sula top duļķaināka un viegli skābena. 2–3 nedēļu laikā uz sulā esošo dabīgo cukuru rēķina norisināsies rūgšana. Kad tā beigusies, sulu pilda traukos lietošanai vai uzglabāšanai – tumšā, vēsā vietā rūgšana palēninās. Kvasu var uzglabāt 3–4 mēnešus, tomēr jāseko, vai dzēriena virspusē neveidojas pelējums, jo tas var liecināt par dzēriena bojāšanos.

Bērzu sulu balzams: uz spaini bērzu sulu ņem 3 kg cukura, 2 litrus vīna, 4 ar suku labi nomazgātus (tā, ka miziņa «brīkšķ») nelielus un sīki sasmalcinātus citronus; visu ielej koka muciņā vai emaljētā traukā un uz 2 mēnešiem novieto pagrabā vai kādā citā līdzīgā vēsā vietā nostāvēties. Pēc tam saturu salej pudelēs, kuras aizkorķē un uzglabā guleniski.

Tautas medicīnā tūskas, podagras, bronhīta, plaušu iekaisuma un tuberkulozes gadījumā iesaka bērzu sulu laikā ik dienas 3–4 reizes pirms ēšanas izdzert glāzi šīs sulas 2–3 nedēļas ilgi. Ārīgi bērzu sulas lieto dažādu ādas slimību skartu vietu apmazgāšanai un kompresēm – pie ekzēmām, brūcēm, atrofiskām čūlām, psoriāzes, neirodermīta, niezes, pinnēm.

Lieliskās mizas

Vienlaikus ar sulu tecēšanu jāsteidz ievākt koku un krūmu mizas – jo tas ir brīdis, kad tās vislabāk atlec. Mizu ieteicams ņemt no jauniem sānu zariem – ar asu nazi 30 cm attālumā izdara apļveida iegriezumus, ko savieno ar vairākiem gareniskiem iegriezumiem, pēc tam mizu noņem vai nu ar nazi, vai – labāk – ar speciālu mizojamo lāpstiņu. Žāvē ēnainā vietā – nojumē vai istabaugšā, turklāt jāseko, lai mizas nesagultos cita citai virsū, jo tad tās var iepelēt. Vāc apšu, lazdu, krūkļu, ozolu, ošu un daudzu citu koku mizas. Lūk, populārākās no tām!

No apses mizas gatavo uzlējumu un novārījumu.

• Uzlējumam uz 1 glāzi auksta ūdens ņem 1 ēdamkaroti sīki sasmalcinātas mizas, ļauj 6–8 stundas iestāvēties, izkāš. Lieto pa 2 ēdamkarotēm vairākas reizes dienā pret drudzi, klepu, sliktu apetīti, zobu sāpēm.
• Apšu mizas novārījumu gatavo, 1 ēdamkaroti drogas pārlejot ar 1 glāzi verdoša ūdens un uz mazas uguns 1 stundu karsējot. Lieto pa 1–2 ēdamkarotēm 3 reizes dienā pie reimatisma, radikulīta, išiasa.

Krūkļa mizu vāc tikai no jauniem zariņiem, kas nav vecāki par 3 gadiem, taču ir vismaz puscentimetru biezi. Šī miza ārstnieciskiem mērķiem der tikai pēc 1–2 gadiem, turklāt vēlam pirms lietošanas tās 1 stundu karsēt 100° C temperatūrā. No krūkļa mizām gatavo stiprāku vai vājāku novārījumu.

• 1 ēdamkaroti drogas pārlej ar 1 glāzi ūdens, uz lēnas uguns vāra pusstundu. Lieto pa 1 tējkarotei vakarā pirms gulētiešanas un no rīta – kā maigu vēdera izejas veicinātāju, pie zarnu iekaisumiem, hemoroīdiem, taisnās zarnas iesprēgājumiem, aknu slimībām un drudža.
• Vājāku novārījumu – uz 1 ēdamkaroti ņemot puslitru ūdens – gatavo hronisku aizcietējumu un hemoroīdu, kā arī aknu audzēju gadījumā; to izdzer vairākos paņēmienos dienas laikā.

Ļoti zināmas ir ozola mizas. Tās satur tanīnus, fitoncīdus ar pretaudzēju aktivitāti un daudzas citas vielas. Izmanto pret caureju, gremošanas trakta iekaisumiem, aknu un plaušu slimībām, bronhītiem, saindēšanos.

• Lai pagatavotu uzlējumu, 1/2 tējkaroti mizu aplej ar 1 glāzi auksta vārīta atdzesēta ūdens un ļauj vismaz 6 stundas iestāvēties, tad lieto pa 1/2 glāzei 3 reizes dienā. Šādu uzlējumu pēc tam var arī 30 minūtes uz mazas uguns karsēt. Uzlējums var radīt ilgstošu aizcietējumu, tāpēc caurejas gadījumā lieto tikai pa 1 ēdamkarotei, var dzert vairākas reizes dienā.

Oša miza noder kā pretdrudža līdzeklis, kā arī pret klepu un elpošanas ceļu iekaisumiem.

• Novārījumu gatavo, 1 tējkaroti sasmalcinātas mizas pārlejot ar 1 glāzi ūdens un vārot 10 minūtes. Dzer pa 1 ēdamkarotei 3 reizes dienā.
• Svaigu oša mizu var likt uz vaļējām brūcēm, lai tās ātrāk sadzītu. Pie bojātās vietas pieliek to mizas daļu, kas augusi pret stumbru. 2–3 reizes dienā apsēju maina, uzliekot svaigu mizu.

Vicu kārklu mizu arī lieto pret saaukstēšanās un infekcijas slimībām ar augstu temperatūru.

• Uz 1 glāzi ūdens ņem 1 tējkaroti sasmalcinātas drogas, vāra vismaz 15–20 minūtes, atdzesē, izkāš. Lieto no 1 ēdamkarotes līdz pusglāzei 3–5 reizes dienā.

Vītolu mizu novārījums noder pret klepu, garo klepu, plaušu tuberkulozi, reimatismu, podagru, infekcioziem artrītiem, neiraļģijām.

• Uz 1 glāzi ūdens ņem 1 ēdamkaroti drogas, uz mazas uguns karsē pusstundu. Lieto pa 1 ēdamkarotei ik pēc 2–3 stundām.

Nepārspējamie pumpuri

Sulas ir lieliskas, mizas – labas, taču pumpuru dziednieciskās iespējas ir nepārspējamas. Tie paši ir kā dzīvības sprādziens, satur ēteriskās eļļas, vitamīnus, cukurus, sveķvielas, miecvielas un daudz ko citu. Noteikti pamēģiniet šo brīnumaino dabas velti! Pumpuri jāievāc īstajā brīdī – kad tie vairs nav mazi, bet jau ir piebrieduši un gatavi teju, teju izplaukt. Šoreiz – par dažiem lapu koku pumpuriem.

Liepu pumpuri noder kā pretiekaisuma un mīkstinošs līdzeklis, ārīgi – sāpes remdējoši, dziedējoši dažādu apdegumu, augoņu, čūlu un citu ādas kaišu gadījumā. Pārtikas vajadzībām tos priekšdienām var marinēt un pēc tam pasniegt kā salātus.

• Vienai porcijai liepu pumpuru salātu nepieciešams 100 g pumpuru, katru no tiem pārgriež uz pusēm. Pagatavo mērci no 1/3 glāzes krējuma, 1 cieti novārītas sīki sakapātas olas, kam pēc garšas uzmanīgi piejauc nedaudz ābolu etiķa un sinepju. Tur ievieto pumpurus, izmaisa un pārkaisa ar seleriju, pētersīļu vai diļļu zaļumiem.

Apšu pumpuriem piemīt ārstnieciskas spējas – tie palīdz kā temperatūru pazeminošs līdzeklis pret saaukstēšanos un drudzi, kā arī pret hemoroīdiem, reimatismu, podagru. Ar šādu mērķi pagatavo novārījumu:

• 1 ēdamkaroti pumpuru iemet glāzē verdoša ūdens un karsē 1 stundu, tad izkāš un dzer pa 1–2 ēdamkarotēm 3 reizes dienā.
• Apšu pumpuru šķidrā ziede noder pret apdegumiem un sāpīgiem hemoroīdiem – 1–2 ēdamkarotes izžāvētu, kafijas dzirnaviņās samaltu, pēc tam vēl piestā sagrūstu un caur sietu izsijātu pumpuru iejauc pusglāzē (100 ml) lineļļas.
• Augšējo elpošanas ceļu iekaisumam un angīnu gadījumā noder šāda inhalācija – 1 ēdamkaroti apšu pumpuru pārlej ar glāzi verdoša ūdens, uzliek vāciņu, ļauj 15–20 minūtes ievilkties, tad izkāš un uzglabā ne ilgāk par 2 diennaktīm. Lieto, pielejot 2–3 ēdamkarotes traukam ar karstu ūdeni (ieelpo šos garaiņu, galvu pārklājot ar dvieli, ja nav speciāla inhalācijas trauka).
• Pret aknu slimībām, gastrītiem, plaušu tuberkulozi, kuņģa asiņošanu un sāpēm, kā arī pret reimatismu noder apšu pumpuru degvīna uzlējums – 2 ēdamkarotes sasmalcinātu pumpuru pārlej ar 1 glāzi degvīna, aizvāko, ļauj 2 nedēļas tumšā vietā iestāvēties, tad izkāš. Lieto pa 15–20 pilieniem 3 reizes dienā. Ar šo tinktūru var arī ierīvēt galvas ādu pret matu izkrišanu.

Visplašāk, protams, tautas medicīnā izmanto bērzu pumpurus. Tie palīdz gan iekšķīgi pie kuņģa–zarnu trakta traucējumiem, cukurslimības, hroniskām nieru, aknu, žultsceļu un citām kaitēm, gan arī ārīgi – kompresēm, ziedēm, smērēm utt., ko lieto pie radikulīta, reimatisma, ekzēmas, visdažādākajiem ādas izsitumiem, izgulējumiem, apdegumiem.

• Vieglas saaukstēšanās gadījumā gatavo bērza pumpuru tēju – 1 tējkaroti drogas pārlej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj iestāvēties. Izdzer siltu 3 reizēs dienas laikā.
• Ja krata drudzis, tad līdztekus bērzu pumpuru tējai ķermeni ierīvē ar bērzu pumpuru spirta uzlējumu – 1 ēdamkaroti pumpuru pārlej ar 1 glāzi degvīna, aizvāko, ļauj siltā vietā 2 nedēļas iestāvēties, vismaz 1 reizi dienā sakrata. Tā notur 2 nedēļas. Gatavo tinktūru izkāš un lieto, kad nepieciešams. Vēlams, lai pēc iedzeršanas un ierīvēšanas slimais izsvīstu, tāpēc vislabāk to darīt vakarā, bet dienā labi jāsasedzas ar siltām segām un tā jāpaguļ 2–3 stundas. Šo pašu tinktūru var lietot arī iekšķīgi pa 20 pilieniem mazā ūdens daudzumā 3 reizes dienā – saaukstēšanās gadījumā, pie bronhītiem, traheītiem, kuņģa–-zarnu trakta vainām, galvassāpēm, locītavu kaitēm, nierakmeņiem.
• Pret bronhītu un arī pret bronhiālo astmu var pagatavot bērzu pumpuru eļļu inhalācijām – ņem 1 daļu iepriekš minētās bērzu pumpuru tinktūras un 2 daļas persiku eļļas vai 3 daļas aprikožu eļļas, ielej trauciņā, trauciņu ievieto lielākā traukā ar karstu ūdeni, tam tuvina galvu, kas pārsegta ar dvieli, lai tvaikus uzturētu karstus, un elpo 15 minūtes.
• Bērzu pumpuri ar medu palīdz pret ieilgušu klepu, tie noder pret dažādām plaušu vainām, tostarp tuberkulozi – 2 ēdamkarotes sasmalcinātu bērzu pumpuru sajauc ar 50 g nesālīta lauku sviesta, ievieto katliņā, uz uguns sviestu izkausē, tad visu ieliek cepeškrāsnī un karsē 1 stundu, pēc tam atdzesē līdz 20 °C temperatūrai, sviestu notecina, pumpurus virs tā vēl nospiež, sviestam pievieno 200 g medus un rūpīgi samaisa. Lieto pa 1 ēdamkarotei 3–4 reizes dienā.

1. Ierīvēšanai pret dažādām muguras un kaulu sāpēm var sagatavot stiprāku bērzu pumpuru tinktūru – ar pumpuriem pielasa 1/2 burkas, virsū līdz kakliņam pielej degvīnu, aizvāko, ļauj iestāvēties 1 mēnesi, tomēr reizi dienā visu sakrata.
2. Uz dažādiem augoņiem var likt arī bērzu pumpuru un medus plācenīšus – uz 2 daļām pulverī samaltu pumpuru ņem 1 daļu medus, samīca biezā viendabīgā masā un liek virsū slimajai vietai, piesaitē, atstāj uz 3–4 stundām vai visu nakti.

Vai zināt, kad un kā jāvāc čaga?

Pavasara sulu teces brīdī ir īstais laiks doties apciemot bērzu birzi, jo tieši tad no tās gūstams vislielākais labums. Taču ir daži mazāk pazīstami, bet arī brīnum noderīgi līdzekļi, piemēram, melnā bērzu piepe.

Čaga jeb melnā bērzu piepe (Inonotus obliquus) ir kā pārogļojušies, melnbrūni, grumbuļaini, sarepējuši izaugumi koka mizas plaisās iegarenā vai apaļā formā. Ne tikai tautas medicīna, bet arī zinātniskie pētījumi apstiprina, ka čaga efektīvi iedarbojas pret visāda veida audzējiem – kā ļaundabīgiem, tā labdabīgiem. Tā noder pret gastrītu, kuņģa polipiem un čūlu, noņem nelabu dūšu un grēmas, normalizē vēdera izeju, stimulē fermentu veidošanās procesus visās organisma sistēmās, uzlabo limfātiskās sistēmas stāvokli, kā arī aknu un liesas darbību.

Tomēr visas šīs īpašības pilnā mērā čagai piemīt tad, ja tā vākta īstajā laikā – sulu tecēšanas un pumpuru plaukšanas fāzē, līdz jaunās lapiņas sasniedz santīma izmērus. Turklāt bērzs nevar būt pavisam jauniņš vai pārāk vecs (ideālā gadījumā – no 20 līdz 50 gadu) un nepavisam nedrīkst būt nokaltis. Piepi neņem no stumbra apakšējās daļas tuvu zemei, turklāt kokam jāaug sausā vietā. Piepi nocērt ar cirvi vai nogriež ar asu nazi, pirms žāvēšanas sasmalcina nelielos 3 – 5 cm lielos gabaliņos, jo izkaltusi tā kļūst ļoti cieta. Ir vairāki čagas sagatavošanas veidi.

Pret visa veida audzējiem

Kaltētu čagu pārlej ar vārītu ūdeni, lai tas pārklātu drogu, un ļauj 4–5 stundas izmirkt. Tad to izceļ un sarīvē uz rupjas rīves vai samaļ gaļasmašīnā (svaigi vāktu var rīvēt tūlīt, bez mērcēšanas). Atlikušo mērcējamo ūdeni papildina ar citu, vārītu ūdeni tik daudz, lai uz katru 1 glāzi čagas sanāktu 5 glāzes šķidruma. Visu uzsilda līdz 50 °C, uzlej čagai virsū, liek tumšā vietā 2 diennaktis nostāvēties, tad izkāš caur filtrpapīru vai marli. Iegūto tumšo šķidrumu papildina ar vārītu ūdeni līdz sākotnējam apjomam, kāds bija, kad to uzkarsēja. Uzglabā tumšā, vēsā vietā ne ilgāk par 4 dienām. Lieto pa 3 glāzēm dienā, dzerot nelielām porcijām, vairākus mēnešus ilgi, tad ievēro 1–2 nedēļu ilgu pārtraukumu un kūri atkārto. Taisnās zarnas iekaisuma gadījumā vakarā ieteicams izdarīt ārstniecisko melnās bērza piepes novārījuma klizmu (viena kūre ilgst 3–5 mēnešus, tad seko 7–10 dienas ilgs pārtraukums).

Pret citām kaitēm

50 g sasmalcinātas čagas ieber platkakla termosā un pārlej ar 300 ml karsta ūdens (60–70 °C). Pēc 5 stundām pusi šķidruma (tas ir, 150 ml) nolej, bet atlikušajam pielej 200 ml jauna, karsta (60–70 °C) ūdens. Vēl pēc 5 stundām nolej visu ūdeni, čagu nospiež, salej abus šķidrumus kopā. Uzglabā tumšā vietā 5–7 dienas. Lieto 30 minūtes pirms ēšanas pa 1 ēdamkarotei 4 reizes dienā.