Par ēdamām ir atzītas apmēram 300 sēņu sugas, no kurām vidusmēra sēņotājs pazīst labi ja desmito daļu, bet parastās gailenes ir vienas no tām, kuras zina visi. Gailenes ir ļoti iecienītas, jo parasti nav tārpainas. Pirmās parādās jau ap Jāņiem, aug visu vasaru un dažus eksemplārus var atrast pat vēlā rudenī, ja neuznāk sals. 

Gailenes atrodamas ne tikai Latvijā, pasaulē aug vairāk par 60 dažādiem šo sēņu paveidiem – tās ir sastopamas gan Eirāzijas mērenajā joslā, gan Ziemeļamerikā un Centrālajā Amerikā, gan Āfrikā un pat Jaunzēlandē. Latvijā gailenes pielāgojušās dažāda tipa mežiem – kā jaukto un skujkoku, tā arī lapu koku audzēm – un veido mikorizu, tas ir, «sadzīvo», ar daudzām koku sugām, vislabāk – ar bērziem, ozoliem, eglēm, priedēm. Sastopamas gan nedzīvā zemsedzē, gan zālē, mitrās sūnās un pat smilšainās vietās. Gaileņu augļķermeņi aug lēni un pēc izaugšanas ilgi saglabājas nesadalījušies. Šīs sēnes ir izturīgas, arī ieliktas grozā, un tās var nosacīti ilgi veiksmīgi uzglabāt bez apstrādes – pat diennakti +10 °C temperatūrā. Turklāt radioaktīvās vielas tās uzkrāj daudz, daudz mazāk nekā citas sēnes.

Gailenes ēduši jau senie romieši, taču īpaši iecienītas tās kļuvušas 17. gadsimtā Francijā, kur ieguvušas pat galma delikateses statusu. Angliski sēņu nosaukums ir «chanterelle», franciski, itāliski, spāniski – arī «cantharellus», tas radies no grieķu vārda «canthare», kā dēvēja noteiktas formas traukus, kurus lietoja vīna dzeršanai un kuri nedaudz atgādina šo sēņu cepurītes.

Tās ir vienas no vitamīniem bagātākajām sēnēm. Gailenēs ir tikpat daudz A vitamīna kā burkānos, bet C vitamīna – tikai nedaudz mazāka nekā citrusaugļos un upenēs. Tās satur arī B₂, E, D vitamīnu, folijskābi, vairākas neaizstājamās aminoskābes, antibiotiskas vielas un mikroelementus (kāliju, selēnu, fosforu, magniju, kalciju, dzelzi, nātriju, cinku, varu). Vērtīga gaileņu sastāvdaļa ir polisaharīdi, kas satur aktīvās vielas ergosterolu un trametonolskābi (to dēļ šīs sēnes izmanto aknu slimību ārstēšanā), kā arī hinomannozi (kas ir ļoti nedraudzīga dažādiem parazitāriem tārpiem, piemēram, cērmēm, spalīšiem).

Gailenes nav kalorijām bagātas (100 grami – 19 kcal), taču tāpat kā citas sēnes ir smaga barība, jo gremošanas trakts tās nespēj pilnvērtīgi pārstrādāt. Svarīgākais – tās nesatur toksīnus, tāpēc ir droši lietojamas uzturā bez iepriekšējas novārīšanas, protams, ja ir nebojātas, nepāraugušas.

Ieteikumi gatavojot

Gailenes var arī vārīt, bet vāroties tās top sīkstākas un zaudē gan īpašo garšu, gan tām piemītošo ārstniecisko efektu. Labāk lietot svaigi ceptas – apcept var arī tikai nedaudz. Izmantojot mērces gatavošanai, jāņem vērā, ka tad, ja cepot izdalījušos sēņu šķidrumu neuzvāra, bet uzreiz pieliek krējumu, garša kļūs rūgta.

Gailenes lieliski sader ar krējumu, olām, gaļu, jo īpaši cūkgaļu, un dažādiem vēžveidīgajiem. Gatavojot vajadzētu atturēties lietot daudz ķiploku un spēcīgas garšvielas, kas konkurē ar gaileņu garšu. Starp citu, šīs sēnes ir aromātiskākas un garšīgākas, ja tās neskalo ūdenī, bet rūpīgi notrauc pielipušos gružus ar otu vai kādu mīkstu suku (tā var rīkoties, ja gailenes nav smilšainas) un sēņu šķidrumu iztvaicē, maisot uz sausas pannas, bet sviestu vai citas taukvielas pievieno pēc tam.

Kā saglabāt priekšdienām

Diemžēl ziemas krājumiem tās nevar saldēt, jo to konsistence kļūst gumijota un garša – rūgtena. Ja tomēr nolemts tās glabāt saldētavā, tad, lai mazinātu rūgteno piegaršu, sēnes pirms tam ieteicams rūpīgi sacept sviestā vai cūku taukos vai arī novārīt pienā. Gandrīz nekā pāri no gaileņu labumiem nepaliek sālot un marinējot – tad to vērtīgās sastāvdaļas likvidē sāls klātbūtne.

Vismazāk no garšas, smaržas un sastāva vērtības zūd, ja gailenes kaltē. Mājas apstākļos šīs sēnes saver uz diega un pakarina sausā un, vēlams, tumšā vietā, ļaujot žūt istabas temperatūrā. Kad tās izkaltušas, uzglabā aizvākojamā stikla traukā tumšā vietā. Pirms lietošanas var sasmalcināt pulverī kafijas dzirnaviņās, lai izvairītos no ilgstošas karsēšanas gatavojot.