Mūsdienās kālis nereti ir nepelnīti novārtā atstāts sakņaugs. Sendienās, kad eiropieši vēl nepazina kartupeļus, tas bija ļoti iecienīts un ar lielu nozīmi uzturā. Uzskata, ka tā dzimtene varētu būt Vidusjūras reģions, tur nejauši sakrustojoties lapu kāpostam ar rāceni. Kāļi satur cukuru, olbaltumvielas, šķiedrvielas, cieti, pektīnus, ēteriskās eļļas, C, PP un nedaudz arī B grupas vitamīnus, karotīnu, nikotīnskābi, minerālvielas (kāliju, sēru, fosforu), lieliski palīdz organismam papildināt dzelzs krājumus anēmijas gadījumā, kā arī lieti noder pret aterosklerozi un plaušu iekaisumiem. Pieder tiem diētiskajiem produktiem, kas maigi rosina vēdera izeju. Kāļiem piemīt arī urīndzenošas un atkrēpošanos veicinošas īpašības. Uzglabāšanas laikā šis sakņaugs ļoti ilgi saglabā C vitamīnu (toties vārīti kāļi gan tūlīt jānotiesā, jo tad šis vitamīns zūd jau pēc 3 stundām), turklāt tos var arī skābēt kā kāpostus (sasmalcina sakņu griezējā skaidiņās un tālāk rīkojas tāpat kā, skābējot kāpostus). Ja pacienāsiet savus viesus, kuri nezinās, ka tie ir skābēti kāļi, viņiem šķitīs, ka ēd kāpostus.
Dziednieciskā nolūkā ēd kāļu saknes, lieto to sulu, reizēm izmanto arī auga virszemes daļu – lakstus (tie gan jāapplaucē vai jāapvāra, lai būtu garšīgi). Pirms sulas spiešanas kāļus nomizo, dzer pa 1/2 glāzei 3 reizes dienā pirms ēšanas. Sula jāgatavo tieši pirms lietošanas, garšas uzlabošanas nolūkā tai var pievienot aveņu vai dzērveņu sulu. Sarīvētus kāļus liek uz slikti dzīstošām brūcēm, sulas kompreses – pie apdegumiem, ādas slimībām, jo, pateicoties fitoncīdiem, tai ir spēcīga pretmikrobu iedarbība. Svaigām kāļu lapām ir savelkoša, asa garša, bet novārītas tās kļūst maigas, ēšanai tīkamas, un laba garša ir arī lapu novārījumam.
Divas īpašas «kāļu receptes»
Kāļi ēdami gan svaigā veidā, gan vārīti, cepti un sautēti. Visgaršīgākie tie ir cepti. Ja nepatīk kāļu sīvums, tos pirms gatavošanas aplej ar verdošu ūdeni. Tos, protams, var taisīt, kā parasti gatavo burkānus, var pievienot citām saknēm. Taču var pagatavot arī īpašus kāļu ēdienus. Lūk, pāris recepšu!
Sutināti kāļi krējuma mērcē. Vairākus kāļus nomazgā, iemet verdošā ūdenī, ļauj uzmest burbuli, tad izņem, nomizo, sagriež gabaliņos, pārlej ar buljonu vai ūdeni, kuram pievienota 1/2 tējkarote augu eļļas, tā, lai kāļi būtu pārklāti, vāra gatavus, nedaudz pirms vārīšanas beigām piemet sāli. Mērcei ņem 3/4 glāzes novārījuma, kurā kāļi vārījās, pievieno tik pat daudz salda krējuma, 1/2 karoti sviesta, tējkaroti cukura, ja nepieciešams – nedaudz sāls, muskatrieksta šķipsniņu un uzvāra, tad pievieno 1/4 glāzi rīvmaizes un visu labi izkarsē. Mērcei jābūt krējuma biezumā, ar to pārlej kāļu gabaliņus.
Pildīti kāļi. 5–6 veselus, labi nomazgātus kāļus novāra pusgatavus, izņem laukā, nogriež augšiņas, ar asu nazi uzmanīgi izgrebj viduci un piepilda ar šādu pildījumu: 100 g maltas teļa gaļas labi sajauc ar 1–2 ēdamkarotēm cūku tauku, 1 olu, šķēli pienā izmērcētas un pēc tam nospiestas baltmaizes, sāli, pipariem, šķipsniņu muskatrieksta un krustnagliņu, 1 nelielu sīki sagrieztu un tējkarotē sviesta apceptu sīpolu. Pildītajiem kāļiem uzliek virsū nogrieztās augšiņas, piesprauž ar irbulīšiem vai apsien ar diegu, saliek katlā, kur vārījušies, uzliek vāku, sutina līdz gatavībai. Sutināšanas ūdenim pievieno karoti miltu, uzvāra, pieliek karoti krējuma, samaisa, ar iegūto mērci pārlej pildītos kāļus. u
Zelta veselības sakne
Par rutku dzimteni uzskata Ēģipti un Ķīnu. Šī auga attēlojumi atrodami gan Karnakas tempļa drupās, gan uz Heopsa piramīdas sienas. Ēģiptē no rutku sēklām gatavoja senajā pasaulē plaši izplatīto augu eļļu, tādu pašu ieguva arī senajā Ķīnā. Tikām saknes ēda – tās līdzās sīpoliem un ķiplokiem minētas to augu sarakstā, ko deva strādniekiem, kuri cēla piramīdas. No Ēģiptes rutki nonāca Grieķijā, tad tālāk Eiropā. Apollonam veltīto svinību dienās grieķi ziedoja burkānus, bietes un rutkus – trīs sakņaugus, ko saistīja ar viņa dievišķo spēku. Tie bija atveidoti arī viņa altārī, turklāt burkāni bija no alvas, bietes – no sudraba, bet rutki – no zelta. Tikām sengrieķu ārsts Dioskorīds ieteica rutkus ēst azaida beigās, jo tie sekmē barības pārstrādi, bet Galēns – gluži otrādi – aicināja baudīt pirms ēšanas, jo rutki rosina apetīti.
Rutku saknes satur B,C, A vitamīnus, ogļhidrātus, glikozīdus un ēteriskās eļļas, dažādus fermentus, tostarp aktīvas baktericīdas vielas, fitoncīdus, nātriju, dzelzi, sēru, jodu, bromu. Kālija satura ziņā tas ir viens no bagātākajiem dārzeņiem.
Pirms ēšanas rutkus pamatīgi nomazgā, nomizo un uz 20 minūtēm ieliek pastāvēt aukstā ūdenī. Pēc tam apžāvē uz sieta vai apslauka ar tīru drānu. Visērtāk rutkus sasmalcināt uz rīves. Var ēst vienus pašus (tad apkaisa ar sāli, uzliek traukam vāciņu un krata, līdz sāk atdalīties sula; pievieno krējumu, zaļumus), bet var jaukt kopā ar citiem dārzeņiem – rīvētiem burkāniem, āboliem; var piemest piestā sagrūstus valriekstus un ķiplokus.
Noderība dziedniecībā
Kopš seniem laikiem rutkus izmantojuši, ne vien lai rosinātu apetīti un veicinātu gremošanu, bet arī lai ārstētu dažādas augšējo elpošanas ceļu saslimšanas, žultspūšļa slimības un mazinātu žultsakmeņus un nierakmeņus.
Regulāri ilgāku laiku ik dienas ēdiet 100–200 gramu rutku (var šo porciju sadalīt 2–3 reizēm), kam pielikts krējums vai augu eļļa, vai 3 reizes dienā dzeriet pa 2 ēdamkarotēm rutku sulas. Palīdz pie kūtras zarnu darbības, vielmaiņas traucējumiem, cukura diabēta un sirdsdarbības traucējumu gadījumā, kā arī pavairo pienu sievietēm, kas baro mazuļus ar krūti. tas normalizē arī menstruālo ciklu.
Rutku sulu sajauc uz pusēm ar medu un dzer pa 1 ēdamkarotei 3–6 reizes dienā pie visdažādākajām elpošanas ceļu slimībām (bronhīta, traheīta, balss aizsmakuma, tuberkulozes utt.), podagras, artrīta, reimatisma, starpribu neiralģijas, urīnakmeņiem, mazasinības, vēdera uzpūšanās. Pret stipru klepu rutkam izdobj vidu, ieber tur cukuru un ļauj iestāvēties 5 stundas. Iegūto cukuroto sulu dzer pa 1 tējkarotei 3–4 reizes dienā veselu nedēļu.
Reimatisma sāpju gadījumā sagatavo šādu šķidrumu: ņem pusotru glāzi rutku sulas, glāzi medus un pusglāzi degvīna, labi samaisa un pievieno nepilnu tējkaroti sāls. Pirts procedūru laikā ar šo līdzekli ierīvē sāpošās vietas, bet pēc pirts (vislabāk pirms gulētiešanas) iedzer 2–3 ēdamkarotes tā paša šķidruma. Aterosklerozes profilaksei 2 reizes gadā 1 mēnesi ik dienas dzer pa ceturto daļu glāzes rutku sulas (var piemaisīt klāt tikpat daudz burkānu sulas un dubultā apjomā – ābolu sulu).
Rutki latvju garamantās
Šis dārzenis ir visai pieminēts mūsu folklorā. Gan zemnieks lāci ar rutkiem apmuļķo, gan arī tautas ticējumos tie nav aizmirsti:
Virtuves ABC
Konkursi
Žurnāls
Grāmatzīmes