Bulgurs ir sens produkts – Ķīnā to ēduši jau pirms vairāk nekā 4000 gadu. Arī senajiem romiešiem un citām Vidusjūras baseina tautām tas bijis cieņā. Bulguru tāpat kā mannas putraimus gatavo no kviešiem, tikai tas ir rupjāks un var būt gaišākā vai tumšākā krāsā. Parasti sastopami četru izmēru bulgura putraimi – smalki, vidēji vai rupji malti un pilngraudu. Bulgurā ir daudz ogļhidrātu, proteīnu, kālija, kalcija, magnija, fosfora, dzelzs, B, C un E vitamīna. Pateicoties neitrālajai kviešu un riekstu garšai, vārītu bulguru var pasniegt gan vienu pašu ar sviestu un sāli, gan arī pievienot sautējumiem, cepumiem, pudiņiem, desertiem vai izmantot salātos – tas labi garšo kā silts, tā auksts.

Lai mājās to pagatavotu, atkarībā no graudu lieluma nepieciešamas minūtes 10–30. Atšķirībā no rīsiem vai grūbām bulguru pirms gatavošanas nekad neskalo. Tomēr pirms vārīšanas to var arī izmērcēt – ja pārlej ar aukstu ūdeni, tad atstāj uz nakti, bet, ņemot verdošu ūdeni, pietiek ar pusstundu. Izmērcētu bulguru var pievienot jau gatavai vafeļu, pankūku vai cepumu mīklai, tādējādi piedodot riekstu garšu un savādāku tekstūru.

Lai šos putraimus novārītu, ūdeni ņem uz pusi vairāk nekā bulgura, mērot pēc svara. Šķidrumam jābūt karstam, ūdens vietā var izmantot arī buljonu. Vārot jāatturas no vāka virināšanas un maisīšanas, jo bulgurs gatavojas tvaicējoties. Pēc izvārīšanas, ja katlā palicis šķidrums, bulgurs vēl turpina piebriest. Novārīts tas kādu laiku var uzglabāties ledusskapī un tikt izmantots vēlāk.