Tortes un kūkas ar nosaukumu «Napoleons» pie mums ir ļoti iecienītas, un par šo nosaukumu klīst dažās versijas. Viena no postpadomju sāgām pauž, ka Žozefīne reiz pamanījusi Napoleonu kaut ko čukstam ausī svešai dāmai un viņai tas, protams, nav paticis. Imperators reaģējis acumirklī, samelojot, ka stāstījis viešņai tortes recepti, kura sastāvdaļas izdomājis pats. Žozefīne pavēlējusi pārbaudīt recepti, un visiem par lielu pārsteigumu, tostarp pašam Napoleonam, torte izdevusies izcili garda.

Krieviem ir savs stāsts par šo gardumu. Tāds esot tapis par godu kādai no kārtējām gadadienām saistībā ar Napoleona nosūtīšanu trimdā 1813. gadā. Kārtainās mīklas kūkai ar krējuma pildījumu sākotnēji bijusi trijstūra forma, tā it kā atgādinājusi Napoleona cepuri un Krievijā iemantojusi lielu popularitāti. Ar laiku tā sākta gatavot kā taisnstūra formas konditorejas izstrādājums.

Šī kūka un torte ir populāra arī citviet pasaulē, un dažādās valstīs tai ir dažādi nosaukumi. Lielbritānijā to dēvē par vaniļas vai krēma šķēli (vanilla slice, cream slice), Francijā un Itālijā – par tūkstoš kārtām (mille feuille), Beļģijā un Nīderlandē – par tompusi (tompouce), Ungārijā – par francūžu karalisko krēma kūku (királyi francia krémes) un vienīgi ASV to arī sauc par napoleonu.

Klasisko franču napoleonu jeb, pareizāk sakot, tūkstoš kārtu kūku veido no trīs kārtainās mīklas slāņiem, starp kuriem ir iesmērēts konditorejas krēms, bet virsma pārklāta ar glazūru un greznota ar pūdercukuru, augļiem u.c. Pirmo šāda veida konditorejas izstrādājumu savā 1651. gadā iznākušajā «Franču pavārgrāmatā» iekļāvis pavārs Fransuā Pjērs de la Varens, bet vēlāk to papildinājis pretrunīgi vērtētā četru Francijas karaļu, Franču revolūcijas un arī Napoleona laika diplomāta Šarla Morisa de Taleirāna-Perigora pavārs Marijs Antuāns Karems. Tomēr daudzi šīs kūkas mūsdienu versiju saista ar izcilā 19. gs. vidus franču konditora Ādolfa Seņo cepšanas mākslu. Lai nu kā, taču šī kūka ir vērta, lai papūlētos to izcept.