Nav precīzu ziņu, kurā pasaules daļā un vietā izgatavots pirmais dzēriens, kuru dēvējam par limonādi un ar kuru tik labprāt veldzējamies karstās vasaras dienās. Pēc vienas versijas tas noticis svelmainajos Tuvajos Austrumos, pēc citas ‒ izsmalcinātajā Francijā. Leģenda vēsta, ka Kārļa Lielā dēla un pēdējā Franku valsts karaļa Luija I galma vīndaris reiz sajaucis mucas, no kurām vienā glabājies vīns, bet otrā ‒ vīnogu sula. Dzeramais bijis steigšus jāceļ galdā, tāpēc, lai nezaudētu amatu un reputāciju, atjautīgais vīrs piešāvis sulai klāt pa rokai pagadījušos minerālūdeni un uzdevis to par jauna veida dzērienu, kurš karalim iegaršojies.
Tiktāl leģenda, tikām dzēriens ar nosaukumu «limonāde» Francijā kļuva populārs 17. gadsimtā, to gatavoja no citronu sulas vai citronu uzlējuma, pievienojot cukuru un ūdeni (tāpēc arī to nodēvēja par limonādi, jo citronus toreiz sauca «le limon»). Aristokrāti dzērienam izmantoja minerālūdeni no ārstniecisko ūdeņu avotiem, bet pirmais uzņēmums, kas nodarbojās ar limonādes pārdošanu, tika atvērts 1676. gadā Parīzē. Gandrīz vienlaikus šāda veida dzēriens kļuva populārs arī Itālijā, tur tam mēdza pievienot sasmalcinātus augļus un garšaugus. Vēlāk limonāde izplatījās arī citur Eiropā.
Savukārt gāzētās limonādes vārds saistāms ar vācu juveliera un izgudrotāja Johana Švepa vārdu. 1765. gadā viņš no Hesenes pārcēlās uz Šveici, atvēra tur juvelierizstrādājumu uzņēmumu un brīvajā laikā nodarbojas ar to, lai īstenotu savu jaunības sapni ‒ izgudrotu šampanieti, kurš burbuļo, taču nesatur alkoholu. Pirmais aparātu, kas ūdeni bagātina ar ogļskābo gāzi, izgudroja angļu dabaszinātnieks Džozefs Pristlijs 1767. gadā, bet trīs gadus vēlāk tādu izgatavoja arī šveiciešu ķīmiķis Torberns Bergmanis. Vēl pēc trim gadiem J. Šveps pilnveidoja Bergmaņa aparātu, tajā pašā 1783. gadā kopā ar savu biznesa partneri Disenu Vorgangu patentēja gāzēto ūdeni kā ārstniecisku līdzekli un, 1790. gadā atklājis šī dzēriena ražotni Ženēvā, sāka to pārdot visā Šveices teritorijā. Vēl pēc pāris gadiem viņš savu biznesu pārcēla uz Londonu, cerēdams, ka tur būs lielāks pieprasījums pēc viņa dzēriena, taču pēc dažiem gadiem šo nodarbošanos pameta un atgriezās Šveicē, kur 1821. gadā mira. Likteņa ironija ‒ drīz vien pēc tam gāzētais ūdens Anglijā kļuva ļoti populārs, ar to ņēmās pat ārstēt malāriju Britu Indijā. 1834. gadā angļi Džons Kemps-Velčs un Viljams Ivills no Švepa mantiniekiem atpirka viņa uzņēmumu un, atstājot iepriekšējo nosaukumu «Schveppes & Co», kļuva tik populāri, ka piegādāja gāzēto ūdeni pat britu galmam. Šajā laikā tam sāka pievienot nevis dabiskās augļu sulas, kas bija dārgas, bet gan dažādas esences un skābes ‒ 1833. gadā iemācījās sintezēt citronskābi un, to izmantojot, sāka ražot gāzēto augļu ūdeni, kas kļuva populārs visā pasaulē.
Tomēr, lai kāda būtu limonādes vēsture, vislabāk to pagatavot pašiem ‒ bez lieka cukura daudzuma, mākslīgām krāsvielām un citām ķīmiskām piedevām. Lūk, vairākas mājas limonāžu receptes!
Limonāde noder ne vien slāpju remdēšanai. Tā var kļūt arī par nozīmīgu vitamīnu avotu, un to nepavisam nav grūti pagatavot.
Virtuves ABC
Konkursi
Žurnāls
Grāmatzīmes