Gan olu kultenis, gan omlete ir ēdiens no sakultām olām, kam pievienots nedaudz šķidruma un ko karsējot sarecina uz pannas. Kulteni šī procesa laikā sajauc, savukārt omleti atstāj viendabīgu un tikai uzmanīgi apgriež, lai apceptu otru pusi – lai neizjauktu tās struktūru, šim mērķim pat mēdz izmantot divas pannas, proti, otru uzliek virsū pirmajai, kad viena puse apcepusies, un tad visu apgriež otrādi, lai omlete saglabātu nevainojamu formu.

Lai gan varētu šķist, ka omlete ir franču virtuves atklājums, kulinārijas vēsturnieki apgalvo, ka tā cēlusies senajā Persijā un ārkārtīgi līdzinās mūsdienu Irānas ēdienam «kuku sabzi». Francijā vārdu «omlete» – «omelette» no «oeufs mêlés» jeb «jauktas olas» – sāka lietot 16. gadsimta vidū, bet tā versijas «alumelle» un «alumete» tikušas izmantotas jau 14. gadsimtā. Starp citu, arī senie romieši mēdza sajaukt olas ar piena produktiem, lai gatavotu garšīgus saldos ēdienus.

Franču pavāriem omletes gatavošana ir īpašs rituāls. Tam lieto gan īpašu dakšu kulšanai, gan īpašu pannu cepšanai, uz kuras negatavo citus ēdienus. Pēc omletes cepšanas pannu rūpīgi notīra ar baltmaizes mīkstumu, tikai tad mazgā un pēc tam novieto malā līdz nākamajai gatavošanas reizei. Tāpat īsti omlešu meistari to kuļ tikai ar dakšu un nelieto ne kuļamās slotiņas, ne mikserus.

Omletes mēdz gatavot dažādos veidos. Tās var būt sāļas, saldas, pikantas, ar piedevām un bez tām, pārlocītas un pildītas. Te ikviens var eksperimentēt un atrast savu ideālās omletes recepti.

Mūsdienās, gatavojot omleti, tai reizēm pievieno nedaudz cietes – kartupeļu vai kukurūzas. Šī piedeva neļauj olu masai saplakt, nodrošina olu krēmīgumu un novērš pārcepšanos. Uz vienu olu rēķina nepilnu ēdamkaroti cietes, piemēram, trīs olas un divas strīķētas ēdamkarotes cietes. Cits knifs ir pievienojamā šķidruma daudzums – pēc vecmāmiņu uzskatiem uz 1 olu nedrīkst ņemt vairāk par 2 ēdamkarotēm piena vai ūdens, bet labāk ir viens pret vienu. Starp citu, ļoti garšīga omlete vai kultenis sanāk tad, ja šķidruma vietā ņem skābu krējumu – vienu tējkaroti uz vienu olu.

Olas omletei un tāpat arī kultenim tieši pirms liešanas uz pannas. Jāsakuļ kārtīgi, lai olas baltums un dzeltenums sajauktos, tad pievieno pienu, ūdeni vai krējumu, ko tāpat rūpīgi iemaisa un masa iegūst vienmērīgu, maigi dzeltenu toni. Uzreiz lej karstā pannā, kurā uzkarsētas taukvielas.

Cep un mazas uguns, lai process norit vienmērīgāk. Kulteni atšķirībā no omletes šajā laikā var sajaukt. Jāatceras, ka ēdiens turpina gatavoties arī pēc noņemšanas no uguns, jo panna joprojām ir karsta. Tāpēc tā jānoņem no pavarda, kamēr kulteņa gabaliņi vēl ir gaiši un gaisīgi.