Nelielos sīpolaugus šalotes ar bagātīgu maiga sīpola garšu iecienījuši šefpavāri un kulinārijas fani visā pasaulē, turklāt pēc to lietošanas elpai nav izteiktā ķiploku vai sīpolu smārda, tās ir vieglāk sagremojamas. Arī lociņi šalotēm ir maigāki un saldāki nekā parastie loki. Kā šis Centrālās Āzijas augs nokļuvis eiropiešu ēdienkartē?

Latviešu presē klīst sāga, ka šalotes savu nosaukumu ieguvušas no tāda paša nosaukuma Francijas pilsētas, kuras apkaimē tās it kā audzētas vairākus gadsimtus. Uzreiz jānorāda, ka «tante Google» šādu pilsētu Francijā neatrod, bet to piedāvā kā sieviešu vārdu Ziemeļvalstīs. Turklāt franču valodā saka ešalotes, nevis šalotes – līdzīgi, piemēram, Spānijai, kuras nosaukumam spāņi arī liek priekšā «e». Tāpat nav Ešalotes pilsētas, pastāv tikai restorānu ķēde ar šādu nosaukumu. Un franču uzziņās skaidrojums ir cits. Nosaukums cēlies no latīņu vārda «ascalonia» ar nozīmi «Askalonas sīpols». Tā sauca filistiešu pilsētu pašreizējās Izraēlas teritorijā (mūsdienās – Aškelona). Francūži šalotes uz Eiropu atveda kā garšīgu «trofeju» pēc kaujas pie Askalonas, kas notika 1099. gadā, Pirmā Krusta kara laikā, un mielojas ar tām turpat vai tūkstoš gadus.

Savvaļā šis augs (latīniski – Allium ascalonicum, arī Allium cepa var. aggregatum) sastopams Centrālajā Āzijā. Šalotes sīpoli ir tikpat veselīgi kā citi sīpoli, tikai satur nedaudz vairāk ogļhidrātu, kas arī piedod saldāku garšas niansi. Tāpat tajos ir vitamīns C un B₆, kālijs, mangāns, dzelzs u.c. minerālvielas, kā arī antioksidanti un ēteriskās eļļas.

Vizuāli šalote izskatās kā neliels, iegarens vai olveida sīpols ar vara krāsas, sarkanu vai pelēcīgu mizu. Atšķirībā no parastajiem sīpoliem tā pēc nomizošanas ir nevis viens vesels koncentrisks bumbulis, bet līdzīgi ķiplokam sadalās vairākās daivās – mazākiem augiem tās divas trīs, lielākiem – pat piecas sešas. Garša ir maiga, bez sīpolu sīvuma. Līdzīgi mums ierastajam sakņaugam arī šalotes var uzglabāt visu gadu, taču sezonas laikā no aprīļa līdz septembrim tās ir svaigākas. Izvēloties veikalā, ieteicams pārliecināties, ka sīpols ir gana stingrs un smags, tas nedrīkst būt izkaltis vai mīksts. Jo sīpoliņš mazāks, jo tam maigāka garša. Ja izdevies tikt pie lielākiem šalošu sīpolu krājumiem, tie jātur vēsā, sausā, tumšā, labi vēdināmā telpā. Nedrīkst glabāt ledusskapī, jo zema temperatūra veicina asnu dīgšanu.

Franči dod priekšroku pelēkajām šalotēm, ko dēvē par «griselle», tām ir izteiktāka, spēcīgāka garša. Sarkanos sīpolus lieto tāpat kā parastos dārza sīpolus. Maigākas garšas dēļ sarkanie īpaši piemēroti salātiem. Šie divgadīgie augi pirmajā gadā veido 4–5 sīpolu čemuru, bet pārstādīti nākamajā gadā – jau 25–30 sīpolu čemurā. vairākas saknes mēdz augt kopā, tādēļ izskatās kā lielas sarkanbrūnas daivas.

Šalotes vairāk nekā parastie sīpoli izceļ ēdiena garšu. To gatavošanai nepieciešams īsāks laiks, tikai tās jākarsē uzmanīgi, jo pārāk apdedzinot kļūs rūgtas. Tās lieliski izmantojamas karamelizēšanai un brīnišķīgi iederas ēdienos, kam gatavošanas procesā pievieno nedaudz vīna. Šalotes ļoti labi papildina liellopa, teļa, putnu gaļu un zivis, bet veģetārajos ēdienos šalotes jo īpaši iederas kopā ar lēcām, pupiņām, kā arī kartupeļiem un bietēm. No garšvielas ar šalotēm izteikti sader timiāns, kārveles un estragons. Nemizotas veselas šalotes var cept cepeškrāsnī, līdz sīpoli kļūst mīksti, pēc tam tos noloba, sagrūž biezenī un pievieno zupām un mērcēm.