Lociņi, šķiet, ir visiecienītākais mājās audzētais vitamīnu avots Latvijā, ko ziemā ēd ar mērķi izvairīties no vīrusiem un stiprināt imunitāti. Lai tos iegūtu, klasiski sīpolus liek ūdens glāzītē, pirms tam nogriežot «cepurīti», lai jaunie dzinumi var tikt ātrāk laukā. Sīpolus var stādīt arī puķu podos, puķu kastēs un citos traukos augsnē, kūdrā vai kādā citā substrātā, ievērojot iestādīšanas dziļumu – 2/3 no sīpola jāatrodas virs tā. Ātrāku vitamīnu ražu var sagaidīt no tiem sīpoliem, kam jau parādījušies mazi, zaļi dīgsti.
Uzturvērtība
Sīpoli ir bagāti ar minerālvielām – kālija, kalcija, magnija un fosfora sāļiem, satur tikpat daudz dzelzs cik burkāni (0,8%). Tajos ir glikoze, fruktoze, maltoze, saharoze, turklāt cukura dažās šķirnēs ir pat vairāk nekā arbūzos. Tāpat sīpoli satur arī citronskābi un ābolskābi, karotīnu, PP, B vitamīnus un pat līdz 60 mg C vitamīna.
Asu garšu tiem piedod glikozīdi un ēteriskās eļļas. No svaigi rīvētiem sīpoliem izdalās gaistošas vielas – fitoncīdi, kas nonāvē infuzorijas un dažādus slimību izraisītājus mikrobus. Tie tiek galā ar difterijas nūjiņām un, iedarbojoties piecas minūtes, iznīcina pat tuberkulozes nūjiņas. Pietiek pakošļāt nelielu gabaliņu sīpola, lai tiktu vaļā no dažādiem nelāgiem mutes dobuma mikrobiem. Interesanti, ka strādnieki, kas siltumnīcās audzē lociņus, parasti neslimo ar gripu pat niknāko epidēmiju laikā.
Visvairāk ārstniecisko vielu ir koncentrēts sīpola lejas daļā pie saknes. Tāpēc, tīrot nost mizas, saudzējiet to!
Namamātēm
Sīpolus iedala sīvajos, pussīvajos un saldajos. Starp citu, saldie sīpoli satur vismazāk cukura, bet sīvie ir bagātāki ar ēteriskajām vielām, tos liek ceptus pie gaļas un zivju ēdieniem. Lai cepot sīpoli iegūtu zeltainu krāsu un nepiedegtu, tos pirms cepšanas apkaisa ar kviešu miltiem.
Lai iekrāsotu buljonu, tajā ievieto nomazgātu, bet nemizotu sīpolu.Salātiem parasti lieto sulīgās balto sīpolu šķirnes un, ja tie tomēr šķiet par sīviem, pirms izmantošanas tos sasmalcina, kādu brīdi patur karstā ūdenī, kam pievienots labs etiķis vai citrona sula, tad nokāš un notecina no liekā šķidruma.
Marinētus sīpolus lieto vinegretiem, kā piedevu pie siļķēm, vārītas aukstas zivs un gaļas ēdieniem. Sīpolus var saldēt, tiem labi saglabājas garšas īpašības.
Griežot sīpolus, nazi ieteicams laiku pa laikam noskalot aukstā ūdenī – tad neasaros acis. Iesākts sīpols paliks svaigs, ja to ar griezto pusi novietos uz šķīvīša, kas apkaisīts ar sāli.
Maģiskās īpašības
Savvaļas sīpolu formas līdz šim nav uzietas, tāpēc to var uzskatīt par cilvēka veidotu sakņaugu. Tas ticis kultivēts jau pirms 6 tūkstošiem gadu un mūsdienās tiek audzēts teju visā pasaulē. Senās Austrumu tautas sīpoliem piedēvēja sievietēm nepieciešamu nemirstības spēku, tādēļ nelaiķu ķermeņus aplika ar šiem sakņaugiem. Kā vērtīgu dāvanu tos pasniedza arī jaunlaulātajiem. Senajā Ēģiptē uzskatīja, ka sīpolus radījuši dievi, un tie kļuva par neizsīkstošas enerģijas, spēka un atdzimšanas simbolu, tādēļ tos nēsāja kā talismanu uz krūtīm, lai aizsargātos pret ļaunu aci, slimībām, bet kaujās – no bultām un zobena. Tos izmantoja arī mūmiju balzamēšanā. Grieķi jau pazina vairākas sīpolu šķirnes. Senie ārsti – Hipokrāts un Dioskorīds – tiem pievienoja medu, tādējādi gatavojot dažādas zāles. Šis augs ne vienreiz vien pieminēts arī Homēra eposos «Īliāda» un «Odiseja». Uzskatot, ka sīpoli sekmē spēku rašanos, grieķu karavīri tos izmantoja pārtikā. Arī Romas armijā plaši lietoja sīpolus, jo domāja, ka tie sekmē bezbailību.
Izsenis šim augam ir piedēvētas dažādas maģiskas īpašības. Romieši, lai aizgaiņātu dēmonus, kāra pie durvīm no sīpoliem pītus vainagus. Ziemeļeiropā sīpolā mēdza iedurt vairākas kniepadatas ar melnu galviņu un tad to novietoja uz palodzes, ticot, ka tādējādi miteklis tiek pasargāts no ļaunajiem gariem. Centrālajā Eiropā sīpolus izmantoja pavasara zīlēšanas rituālos, lai noteiktu, kādi gada mēneši būs silti un sausi, kādi auksti un slapji. Sīpolu sadalīja 12 vienādās daļās (proti, 12 mēnešos), visas daļas vienādi apbēra ar sāli, atstāja uz nakti un no rīta skatījās, uz kuras daļas sāls ir mitra, uz kuras palikusi sausa. Savukārt Austrumeiropā senatnē ticēja, ka sīpolu smaka vien jau pasargā no dažnedažādām sērgām. Arī latvieši šo augu ir turējuši goda vietā, un kādā tautas ticējumā pret kakla sāpēm ieteikts šāds paņēmiens – ja sāp kakls, ņem valkātu kreisās kājas zeķi, ieliek tajā sīpolu un to pa nakti piesien pie kakla.
Noderība veselībai
Šī sakņauga lietošana pārtikā stiprina asinsvadu izturību, stimulē vielmaiņu pie šķidruma uzkrāšanās vai arī tā aiztures, noder pret aptaukošanos un bezspēku. Sīpoli noder hipertonijas ārstēšanai un profilaksei, jo tajos atrasts prostaglandīns A, kas sekmē asinsspiediena pazemināšanos un kas agrāk bija atklāts tikai dzīvnieku izcelsmes produktos. Sīpoli un to sula nomierina nervu sistēmu, attīra asinis, sekmē barības vada sulu un arī spermas izstrādi, paaugstina dzimumspēju, jo šajā dārzenī atrastas vielas, kas pēc ķīmiskā sastāva ir līdzīgas cilvēka dzimumhormoniem (tieši tās atjauno cilvēka organismu).
Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka regulāra sīpolu ēšana samazina holesterīna saturu asinīs un cukura daudzumu organismā, tāpēc noteiktai cukurslimnieku daļai ieteicams ēst ceptu sīpolu ēdienus. Ir pat vairāki medikamenti, kurus iegūst no sīpoliem. Tomēr no pārliekas sīpolu lietošanas jāatturas tiem, kas smagā formā sirgst ar nieru, aknu un kuņģa slimībām.
Ārīgi sīpoli izmantojami pie ekzēmām, trofiskām čūlām, izgulējumiem, reimatisma un locītavu sāpēm, rahīta, vasaras raibumu nodzīšanai, pie ādas slimībām un ādas atjaunināšanai. Iesnu ārstēšanai gripas laikā un kā profilakses līdzekli pret saslimšanu 3–4 reizes dienā 10–15 minūtes ilgi patur degunā vates tamponus, kuri samitrināti sīpolu sulā. Angīnas un jo īpaši bronhīta gadījumā labi palīdz inhalācijas, izmantojot svaigi rīvētu sīpolu putriņu. Cepti sviestā vai vārīti pienā, sīpoli mīkstina klepu. Ja svaigu sīpolu putriņu pieliek pie apdegumiem, mazinās sāpes un neveidojas ūdenstulznas.
Pie bronhīta, elpošanas grūtībām, sausa klepus vai tuberkulozes sīpolu sulu sajauc ar medu attiecībā 1:1 un lieto pa tējkarotei trīs reizes dienā 20 minūtes pirms ēšanas.
Bērniem pret bronhītu sajauc vienu ēdamkaroti rīvēta svaiga sīpola ar vienu ēdamkaroti rīvēta ābola, piejauc klāt četras karotes medus. Šo līdzekli izbaro pa tējkarotei 7–8 reizes dienā.
Pret klepu ņem pusotru līdz divas saujas sīpolu mizu, pārlej ar litru ūdens, slēgtā traukā vāra tik ilgi, kamēr paliek puse šķidruma, tad izkāš. Izdzer trijās reizēs dienas laikā, saldinot ar medu.
Pie aizkritušām ausīm, sēra korķiem un ausu iekaisumiem ņem sīpolu, sasprauž tajā ķimeņu sēklas un liek cepties cepeškrāsnī uz lēnas uguns. Šķidrumu, kas izdalās, sīpolu cepot, pilina ausī pa 2 pilieniem 2 reizes dienā.
Pie artrīta, mazasinības, cukura diabēta 300 g sasmalcinātu sīpolu un 100 g medus aplej ar 600 g sausā baltā vīna, liek vēsā vietā stāvēt 3 diennaktis, ik pa laikam sakratot. Lieto 2–4 ēdamkarotes dienā.
Pret tūsku, nierakmeņiem un urīnpūšļa akmeņiem pagatavo sīpolu tinktūru – uz pus litru degvīna ņem divus vidējus smalki sagrieztus sīpolus, nostādina 7 dienas. Lieto 1 tējkarotei 2 reizes dienā.
Pret brūcēm, trofiskām čūlām, strutainiem izaugumiem pagatavo sausu sīpola mizu novārījumu, ņemot 1 glāzi ūdens, 3 tējkarotes mizu, savāra, nostādina 4 stundas un mazgā slimās vietas. Pa nakti piesaitē klāt sarīvētu sīpolu kompresi.
Pret smaganu asiņošanu jeb parodontozi ņem gabaliņu alvejas lapas un šķēlīti sīpola, abus vairākas minūtes košļā mutē. Jau pēc dažām šādām procedūrām smaganas vairs neasiņo.
Svaigu sīpolloku sula lieliski noder pret odu, dunduru, lapseņu u.c. kukaiņu kodumiem – ātri mazina sāpes un noņem pietūkumu. Ja kodumu daudz, lokus var samalt gaļasmašīnā un iegūto putriņu, ievietotu marles gabalā, pielikt pie sakostajām vietām kā kompresi.
Maskas ar sīpolu sulu ļoti labvēlīgi ietekmē sejas ādu. Lūk, dažas no tām!
Tonizējošai maskai ir nepieciešama 1 ēdamkarote sīpolu sulas, 1 ēdamkarote burkānu sulas, 1 ēdamkarote olīveļļas, 1 olas dzeltenums. Olas dzeltenumu nedaudz uzputo, samaisa ar olīveļļu, tad ar sīpolu sulu un visbeidzot pielej burkānu sulu. Iegūto masu slānīšiem klāj uz sejas (kad viens apžūst, liek nākošo), tur 20 minūtes, pēc tam noskalo. Noder jebkura tipa sejas ādas atsvaidzināšanai.
Atsvaidzinošai maskai ir nepieciešama 1 ēdamkarote sīpolu sulas, 1 ēdamkarote medus, 1 kartupelis, glāze piena. Kartupeli izvāra pienā, tad to saberž putriņā, samaisa ar medu un sīpolu sulu. Uzklāj uz sejas, nomazgā pēc 20 minūtēm. Lieliski noder pret sausuma sajūtu, gludina krunciņas, uzlabo sejas krāsu, attīra ādu un noņem uztūkumu.
Balinošai maskai ir nepieciešamas 2 ēdamkarotes sīpolu sulas, 1–2 ēdamkarotes krējuma, 1 gatavs bumbieris. Bumbieri nomizo, sarīvē, nospiež lieko sulu, biezumus sajauc ar krējumu un sīpolu sulu. Uzklāj uz ādas, nomazgā pēc 15–20 minūtēm. Šī maska dara ādu gaišāku, mazina pigmentāciju, tostarp vasaras raibumus.
Biezpiena maskai ir nepieciešamas 2 ēdamkarotes sīpolu sulas, 1 ēdamkarote medus, 2 tējkarotes biezpiena, 1 tējkarote augu eļļas. Visas sastāvdaļas rūpīgi sajauc, liek uz sejas, pēc 10 minūtēm nomazgā. Maska ir ļoti piemērota jutīgai ādai.
Maizes maskai ir nepieciešama 1 ēdamkarote sīpolu sula, nedaudz piena un maizes druskas. Sīpolu sulu sajauc ar pienu un tur iegremdē maizes druskas, lai tās saslapst. Tad liek samirkušo maizi uz sejas, tur 30 minūtes, pēc tam noskalo. Maize satur B grupas vitamīnus un PP vitamīnu, ks lieliski baro ādu un dara to tvirtu. Noder jebkuram ādas tipam.
Izsenis zināms, ka sīpolu sula ir vienreizējs līdzeklis, lai sekmētu matu augšanu, stiprumu un spīdīgumu. Šādā nolūkā 1–2 reizes nedēļā galvas ādu ieziež ar 2 ēdamkarotēm sīpolu sulas, apsien ar dvieli un pēc stundas izmazgā. Taču jo īpaši iedarbīga šo sakņaugu sula ir matu maskās kopā ar citām sastāvdaļām. Šādas maskas iesmērē sausos matos un galvas ādā, tad pārliek polietilēna plēvīti, apsien ar dvieli, tur vienu stundu. Rūpīgi izskalo ar siltu ūdeni.
Pret blaugznām un zeltaina toņa piedošanai matiem vai sirmo matu maskēšanai lieliski noder sīpolu mizas. Ņem pāris saujas sīpolu mizu, pārlej ar pusotru glāzi ūdens, uz lēnas uguns vāra 10 minūtes, tad ļauj vismaz 4 stundas iestāvēties. Caur sietu izkāš, samitrina šķīdumā matus, kurus apliek ar polietilēna plēvīti, apsien ar dvieli un tur 15–30 minūtes. No turēšanas ilguma atkarīga toņa intensitāte.
Virtuves ABC
Konkursi
Žurnāls
Grāmatzīmes