Spāņu kulta ēdiens paelja ļoti labi piestāv arī latviešu maltītei, ir tikai viens «bet»... Spāņi paelju nekad negatavo tāpat vien. Tas ir ēdiens, kas krāšņo jebkuru nesteidzīgu ēdienreizi svētkos vai brīvdienās, kad gribas sevi un savus mīļos palutināt ar ko vairāk nekā kaut ko ierastu no ikdienišķiem produktiem. Vēl kāds sīkums, ko mums vajadzētu pārņemt no spāņiem. Parasti ir tā: gaidot ciemiņus, latviešu saimniece viena pati visu dienu ņemas, griezdama, cepdama un vārīdama, bet, kad jāsāk dzīves svinēšana, vairs nav spēka... Spāņi savu paelju parasti gatavo kopā ar viesiem – visiem taču jautrāk, vieglāk un ātrāk.

Katalonieši ar vārdu «paelja» apzīmē visu veidu katlus, ieskaitot speciālus traukus paeljas gatavošanai. Pirms kļūšanas par Spānijā iecienītu ēdienu, tas bija Valensijas vienkāršo darba cilvēku ikdienas azaids, un par tā dzimteni uzskata Albuferas lagūnu – šauru smilšu strēli starp Vidusjūru un piekrastes ezeru Spānijas austrumos. Vieta izrādījās ļoti izdevīga rīsu audzēšanai, ko šajā vietā aizsāka arābi. Kad 13. gadsimtā arābus no Valensijas padzina, vietējie valdnieki uzsāka cīņu pret šī lauksaimniecības auga kultivēšanu, uzskatot, ka tie rada infekcijas un ir neveselīgi, taču visi pūliņi izrādījās velti: rīsi jau bija paspējuši iekarot vietējo iedzīvotāju vēderus un sirdis. Viņi tos lietoja ikdienas uzturā, pievienojot visu, kas konkrētā brīdī bija pa rokai – jūras produktus, dārzeņus, arī gaļu, jo rīsi labi iesūc dažādas garšas un veiksmīgi apvieno atšķirīgus produktus.

Mūsdienās paeljai Valensijā ir pāris desmitu variāciju. Viena no populārākajām, ko restorānos gatavo tūristiem, ir «paella mixta» – tajā no visa atrodams pa drusciņai: gan gaļa, gan jūras produkti, gan dārzeņi. Izsmalcinātu restorānu ēdienkartēs var atrast ēdienu ar nosaukumu «arroz a lacatalana» (kataloniešu rīsi), ko gatavo no smalki sasmalcinātām cūkgaļas desiņām, cūkgaļas gabaliņiem un pupiņām. Atkarībā no sastāva paeljai piedzer sarkano, balto vai rozā sauso vīnu.

Tradicionāli paelju pasniedz tajā pašā traukā – pannā, kurā tā gatavota. Dažos restorānos, kuri īpaši piedomā pie senajām tradīcijām, ēdienu piedāvā ēst ar koka karotēm, jo uzskata, ka metāla piederumi tam piešķir metālisku piegaršu. Pat visekskluzīvākajos restorānos ēst paelju no pannas neuzskata par dīvainību, bet apkalpojošais personāls apjautāsies, vai piedāvāt dakšiņu, nazīti un katram savu šķīvi.

Ja restorānā pasūta paelju ar jūras veltēm, jāņem vērā, ka krevetes, gliemji vai citi jūras iemītnieki būs ar čaulām un neiztīrīti. Tos izbīda uz pannas malām, tad ar rokām izloba un apēd. Ja šāda nodarbe nav pa prātam, jāpameklē restorāns, kur pasniedz tā saucamo slinko paelju, kurā visas jūras veltes jau ir iztīrītas.

Ceturtdienas Spānijā ir paeljas dienas (kā kādreiz pie mums sabiedriskajā ēdināšanā tās bija zivju dienas). Kāpēc tieši ceturtdienas, neviens īsti nezina. Varbūt tāpēc, ka zvejnieki jūrā devās pirmdienās un savus lomus no attālākajām vietām tirgū piegādāja tieši ceturtdienās. Turklāt spāniešu kalpotājiem ceturtdiena tradicionāli bija brīvdiena, tad kungi ar ģimenēm pusdienoja ārpus mājas, visbiežāk restorānos, un šefpavāri, gribēdami izpatikt saviem pastāvīgajiem klientiem, pasniedza tradicionālo paelju. Ja sabiedriskās vietās šo ēdienu diena arī mūsdienās pasniedz ceturtdienās, tad mājās to gatavo un ēd svētdienās, kad kopā sanāk visa ģimene.

Senatnē Valensijā rīsus vārīja parastā katliņā, taču 17. gadsimtā to gatavošanai sāka izmantot speciālu trauku – lielu, lēzenu pannu ar pavisam nedaudz ieliektu iekšpusi: šādā pannā šķidrums vienmērīgāk iztvaiko. Svarīgi ievērot, ka labā paeljā rīsu kārta nedrīkst pārsniegt 2 cm biezumu – tāpēc, jo vairāk ēdāju, jo lielāka panna. Standarta paeljas pannas, ko var nopirkt jebkurā Spānijas lielveikalā, ir 20 līdz 90 cm diametrā, domātas 2–10 personām. Pašas lētākās gatavotas no alumīnija, bet dārgākās un labākās – no čuguna vai nerūsējošā tērauda. Komplektā ar pannu zinoši cilvēki pērk speciālu gāzes plītiņu, uz kuras paelja vienmērīgi karsējas pa visu pannas diametru (uz atklātas uguns vai parastas plīts tas nav iespējams). Starp citu, jaunu pannu ieteicams noberzt ar etiķi un rupjām smiltīm, lai ēdienam nebūtu metāliskas piegaršas.

Ieteikumi

• Ja virtuves trauku arsenālā nav speciālas pannas paeljas gatavošanai, var izmantot vislielāko pannu, kāda vien ir.
• Svarīgākās šī ēdiena sastāvdaļas ir rīsi un safrāns. Ja nav speciālo paeljas rīsu bomba vai calasparra, izmanto apaļgraudu (ne gargraudu!) rīsus, kas labi uzsūc mitrumu. Savukārt safrāns piešķir ēdienam raksturīgo zeltaino krāsu un neatkārtojamo aromātu.
• Garneles, mīdijas, gliemji un citas jūras veltes, tāpat kā truša, vistas vai pīles gaļa, čorizo desa, ķiploki, paprika un daudzas citas garšvielas kopā veido bagātu garšu buķeti un krāsām piesātinātu paelju.
• Gatavošanas procesā pats grūtākais uzdevums ir ievērot precīzas rīsu un šķidruma proporcijas un notvert to mirkli, kad rīsi jau ir uzsūkuši visus aromātus un garšas, bet nav pārvārījušies.