Turku zirņus sauc arī par aunazirņiem, un tiem ir daudz sinonīmu citās valodās – chickpeas, garbanzo, kichererbse u.c. Uzturvērtības ziņā tas viens no augstvērtīgajiem pākšaugiem – bagātīgi satur olbaltumvielas un neaizvietojamās aminoskābes, kā arī A, B₉, C, K vitamīnu un daudz dažādu minerālvielu. No turku zirņiem gatavo humusu, zupas, salātus un dažādas uzkodas.

Tā ir viena no senākajām lauksaimniecības kultūrām, kuru Tuvajos Austrumos ir kultivējuši jau pirms 7 tūkstošiem gadu. Mūsdienās turku zirņus visvairāk kultivē Indijā – vairāk nekā 70% no visas pasaules ražas, bez ierastajiem brūnganajiem tur ir populāra arī to zaļās krāsas variācija. Latvijā var iegādāties gan klasiskos, brūnos un zaļos, gan arī šķeltos turku zirņus un to miltus.

Kaltētiem turku zirņiem piemīt interesanta mērcētiem lazdu riekstiem līdzīga garša. Lai to varētu baudīt, zirņi ir 12 stundas jāmērcē un pēc tam 1–2 stundas jāvāra. Tādi lieliski garšo tāpat vai salātos, tos var pievienot zupām un sautējumiem. Konservos turku zirņi šo garšu ir zaudējuši un atgādina miltainas lodītes. No tām ir ērtāk pagatavot plācenīšus vai eļļā apvārītus šo zirņu miltu kamus falafel. Jāatzīmē, ka no turku zirņiem iegūst vislabākos zirņu miltus – kā jau pākšaugi tie nesatur glutēnu, bet salīp daudzkārt labāk par kviešu miltiem. Šie milti lieliski noder, gatavojot dārzeņu plācenīšus, jo nevajag vairs ne kviešu miltu, ne rīvmaizes. Tie ir ideāli panēšanai, ja patīk kraukšķīga garoziņa. Tāpat maigās, neitrāla garša, tādēļ no šiem miltiem var gatavot arī saldumus.