Senatnē šos sarkanos augļus uzskatīja par auglības, ilga mūža un labklājības simbolu. Tie ir ļoti spēcīgi tiešā un netiešā nozīmē. To sulas traipus var izrādīties ļoti grūti vai pat neiespējami izmazgāt.

Sicīlijā šie Centrālās un Rietumu Āzijas izcelsmes augļi bijuši pazīstami jau izsenis – senie romieši tos iepazina, pateicoties kartāgiešiem, kuri tos audzēja Tunisijā. Taču itālieši granātābolus nekad nav izmantojuši uzturā lielā apjomā. Brīvā dabā vai piemājas dārzos ir sastopami pāris eksemplāru – kā krāšņumaugs vai vienkārši augļu dārza dažādošanai. Itālijā visbiežāk audzē granātābolu saldās un saldskābās šķirnes, kas piemērotas ēšanai svaigā veidā. Tiesa, lai gan joprojām lielāko daļu patērēto šī veida augļu Itālija importē no Spānijas, Grieķijas, Turcijas, Izraēlas un ASV, pēdējos gados interese par granātāboliem arvien palielinās un ar jaunām šķirnēm tiek apstādītas arvien plašākas teritorijas. Stāda starptautiski pazīstamas šķirnes ar lielākiem, sarkanākiem augļiem (viens auglis var sasniegt pat 1–1,4 kg!) un cietākām sēkliņām – tie ir sulīgāki un tiek galvenokārt izmantoti svaigu sulu gatavošanai. Ražu novāc septembrī, oktobrī, novembrī. Koku zari ir klāti nelieliem dzeloņiem, bet ir vērts censties tikt pie šiem īpaši vērtīgajiem augļiem.

Pārtikas nozarē granātābolus plaši izmanto svaigā veidā – sulas ieguvei un salātos, no tiem vāra sīrupu (Grenadīnu), ko lieto biezu mērču, marināžu un etiķa gatavošanai, tāpat arī ražo vīnu, liķierus, marmelādes. Indijā un Pakistānā granātābola sēklas mēdz izmantot kā garšvielu. Tie ir spēcīga krāsviela un noder arī medicīnā. Kosmetoloģijas nozarē granātābolu izejvielas pievieno ziepēm, krēmiem, dušas želejām u.c. Mizas noder par barību mājlopiem, no tām var gatavot paklājus u.c. izstrādājumus.

Ietekme uz veselību

Granātāboli bagātīgi satur vitamīnu C, K, B, A un E, proteīnus un ogļhidrātus, kā arī minerālvielas – kāliju, dzelzi, kalciju, magniju, fosforu, mangānu un cinku. Tiem piemīt antibakteriālas un pretiekaisuma īpašības, tie stiprina imūnsistēmu, mazina saslimšanas risku ar dažādām ļaundabīgām saslimšanām (īpaši, plaušu, krūts, prostatas un ādas vēzi) un palēnina to attīstību.

Tāpat labvēlīgi iespaido novecošanas procesus, jo mazina brīvo radikāļu negatīvo ietekmi (bagātīgi satur antioksidantus), uzlabo ādas un matu stāvokli, veicina iedeguma veidošanos, labvēlīgi iedarbojas uz sirds–asinsvadu sistēmu, veicinot asins cirkulāciju, mazinot trombu veidošanos, normalizējot asinsspiedienu. Samazina sliktā holesterīna līmeni un paaugstina labā holesterīna līmeni. Labvēlīgi iedarbojas uz aknām un nierēm, pasargājot tās no dažādu toksīnu kaitīgās ietekmes un uz kuņģa–zarnu traktu (stiprina kuņģa gļotādu, veicina kuņģa–zarnu trakta darbību; granātābolu sulai piemīt spēcīga savelkoša iedarbība). Ir ieteicami anēmijas un depresijas gadījumā, veicina apetīti, mazina sliktu dūšu, stiprina kaulus un zobus, palīdz osteoporozes, osteoartrīta un reimatoīdā artrīta gadījumā, pasargā no Alcheimera un Parkinsona slimības.

Granātāboliem piemīt virkne labvēlīgu īpašību, taču atsevišķos gadījumos šie augļi jālieto piesardzīgi vai nelielā apjomā. Tas attiecas uz cilvēkiem, kuri lieto medikamentus pret cukura diabētu, paaugstinātu asinsspiedienu, līdzekļus pret depresiju un iekaisumiem, un uz tiem, kam ir paaugstināts kuņģa skābes līmenis vai kolīts, granātāboli jālieto piesardzīgi.

Kā notīrīt?

Ja nepieciešams iegūt atsevišķas izlobītas granātābola sēkliņas un nav vēlēšanās notraipīt sev visu apkārt, tad izmanto «zemūdens metodi» – granātābolam nogriež «cepurīti», sagriež 4–6 daivās un katru no tām turpina izlobīt traukā, kas piepildīts ar aukstu ūdeni (darbošanās ar rokām notiek zem ūdens). Pateicoties tam, sēkliņas nogrims, bet granātābola baltā daļa uzpeldēs virspusē un to pēc tam būs viegli nosmelt. Iegūtās sēkliņas pēc tam nosusina un izmanto pēc vajadzības.

ja  granātābolu paredzēts ēst svaigā veidā ar pirkstiem – granātābolam nogriež «cepurīti», ar nazi uzmanīgi iegriež tā daivas no augšas gandrīz līdz apakšai tikai tik daudz, lai pārgrieztu miziņu (griezuma vietu var noteikt pēc tā, kur ir baltā plēvīte, kas atdala daivas) un tad, cieši turot ar abām rokām, to paver uz abām pusēm, līdz daivas atdalās viena no otras. No vidusdaļas izņem balto serdeni.

Ja paredzēts mājas apstākļos bez īpašas sulu spiedes gatavot granātābola sulu, tad, šķiet, visvieglākais veids ir sablenderēt, izmantojot “zemūdens metodi” iegūtās granātābolu sēkliņas ar visiem kauliņiem, un tad iegūto masu izspiest caur sietu vai trīskāršu marli, vai kokvilnas audumu, ja vēlaties iegūt vairāk sulas ar augstāku uzturvērtību (sēkliņas satur daudz dažādu vērtīgu eļļu).