Ko darīt, ja dvēsele sāk kaukt pēc kārtīgām gaļas kotletēm? Ir lērums recepšu, bet tieši šī ir «īstenā», ko ieraugot, veģetārieši dzer sirds drapes.
Nepieciešams:
Ņemam lielu bļodu un ķeramies pie sīpola sarīvēšanas – uh, ir ko paraudāt! – kamēr sanāk smuka sīpolu putriņa. Tai piešaujam vienu olu un liekam bļodā iekšā gaļu.
Tagad ir brīdis izprast gaļas dabu – samalta gaļa ir gana «graudaina», un mums ir jāpanāk, lai kotlete turētu formu un nesašķīstu cepšanas laikā. Tādēļ uzņemam laiku – desmit minūtes – un mīcām, mīcām, mīcām! Ja neizmīcīs, kotletes izšķīdīs. Tas ir īsts treniņš pirkstiem. Kad beidzot gaļa paliek kā lipīga viendabīga viela, varam atpūsties. Neaizmirsīsim piemest sāli un piparus!
Tad sarīvējam sausiņus. Pievēršam uzmanību, lai rīvmaize nav smalki viendabīga un lai trāpās arī lielāki gabali.
Bļodiņā sakuļam divas olas.
No gaļas veidojam saujas lieluma «laiviņas».
No ledusskapja paņemtu aukstu, stingru sviestu sagriežam pikucīšos un ieliekam gaļas laiviņās. Sviests ir obligāts nosacījums, tas gaļai palīdzēs saglabāt sulīgumu.
Salipinām «laiveles» ciet, izveidojot glītas iegarenas kotletītes. Tad apviļājam pa vienai – vispirms olā, pēc tam rīvmaizē, atkal olā un vēlreiz rīvmaizē. Ap kotletēm ir izveidojusies divkārša rīvmaizes kārtiņa.
8. Ņemam pannu, lejam iekšā eļļu pirksta biezumā – var sanākt pat puslitrs – un liekam uz kārtīgas «uguns». Kad eļļa sāk čurkstēt, liekam iekšā kotletes. Laiku pa laikam tās apviļājam uz otru pusi, lai izveidotos brūna miziņa, līdz kotlete ir gatava. Parasti tas notiekas 10 minūšu laikā – vienā brīdī parādās «sausi sprakšķi», kas nozīmē, ka gaļa sāk atdot savu sulu un, piejaucoties eļļai, dod šo «fona troksni». Tas ir mirklis, kad kotletes jāņem nost.
Pārgriežot redzam sulīgu «porainu» gaļu, kura ir saglabājusi visu savu garšu un pati kūst uz mēles.