Lai kā gānītu Makdonaldu, Hesburgeru un citas ieskrietuves, bet viena lieta tajās ir superlaba – frī kartupeļi. Kāda kraukšķīga miziņa un mīksts viducis – garšo, un viss! Mēģiniet pagatavot mājās – nesanāk ne tuvu tik garšīgi, gan cepot lūzt pušu, gan no ārpuses apdeg, bet viducis jēls, lai cepini, cik gribi. Kur ir noslēpums? Tur, lūk, ka «katram ēdienam savs kartupelis» un tieši frī gatavošana ir lieta, kur visvairāk var just kartupeļu šķirņu atšķirību. Šoreiz apskatīsim receptūru, lai «mājas apstākļos» pagatavotu frī kartupeļus, kas, cik nu var, garšas ziņā tuvinātos «maķītim». Tiem, kam katrs eļļā vārīts tupenis ir labs, tiem šo ņemšanos nesaprast...
Jāsāk ar teoriju.
Galvenais, kas nosaka frī kartupeļu garšu, ir pareiza kartupeļu šķirnes izvēle. Frī kartupeļiem der tikai tupeņi ar zemu cukura daudzumu – tas tos pasargā no pārliekas sabrūnēšanas cepšanas laikā, un pašai kartupeļa struktūrai arī jābūt izteikti stingrai.
Var izplūst teorijās par labāko Eiropas šķirni, kas aug tikai siltās Vidusjūras zemēs, var piesaukt reti sastopamās vietējās šķirnes ‘Saturna’, ‘Lēdija Rozeta’ vai ‘Kleira’, bet nāksies sadzīvot ar skarbo dzīves realitāti – šos tupeņus ikdienā nopirkt ir nereāli, jo tie tiek audzēti reti un, ja kāds arī audzē, tad visu ražu nodot čipšu vai frī pusfabrikātu ražotājiem. Kas tad atliek parastajam mirstīgajam? Trīs daudz maz tirgū «atrodamas» sķirnes – ‘Asterix’, ‘Lambada’, ‘Monta’. Tos kartupeļus tad arī meklējam.
Par eļļu – frī tupeņus cepina lielā temperatūrā, tāpēc eļļai ir jābūt ar izteikti augstu dūmošanas temperatūru (tā ir temperatūra, kad eļļa karstuma dēļ sāk sadalīties sastāvdaļās un radikāli ietekmēt ēdamā garšu). Klasiski frī vārīšanai der rapšu (nopērkama praktiski visur) vai palmu eļļa (reti var dabūt), vai arī «eļļa fritēšanai», kas ir rapšu un palmu eļļas sajaukums.
Virtuves aprīkojums – protams, atsevišķs fritēšanas katls ar temperatūras regulāciju ir laba lieta, bet, ja piešaujas, var iztikt ar parastu grāpīti un metāla putu karoti.
Gatavošanas process būs ilgs un ietvers: griešanu vienādos salmiņos; skalošanu, lai notek pirmā cietes pļura; mērcēšanu ledusaukstā ūdeni, lai izvilktos cietes pārpalikums; pirmo vārīšanu «apvalka uzraušanai»; atdzesēšanu, lai apvalka poras aizveras un eļļa netiek dziļāk; un tikai tad pienāks gala cepināšana. Tātad jārēķinās vismaz ar divām stundām. Tāpēc – dodamies uz tirgu tupeņu un eļļas medībās!