Nomizojam krietnu devu nelielu sīpolu, sagriežam tos rimbuļos. Ja sīpoli lieli, tad sasmalcinām tos, jo jāievēro svētais zupas pamatlikums – visiem gabaliem jāietilpst karotē, jo nekas nedrīkst no tās krist laukā un goda kreklu notraipīt... Izkausējam pannā sviesta pikuci un liekam sīpolus apcepties vidējā karstumā.
Kamēr sīpoli cepas, sagādājam īstu tomātu pastu. Mūsu veikalos nenoliedzami labākā ir «Spilvas» ražojums, tajā tomātu ir 75% no masas, bet pati pasta ir bieza un stingra. Savukārt citas, piemēram, «Gardner», satur pat tikai 43% tomātu un ir nenoturīga kečupveida pļurza. Īstenam ražojumam, pirmkārt, ir jāsastāv, «cik vien var», tikai no atūdeņotiem tomātiem, otrkārt, tam ir jābūt nevis garšīgam, bet gan izteikti sīvam, jo tomātu pastu izmanto kā piedevu, nevis pamatgaršu.
Kad sīpoli kļuvuši zeltaini, pieliekam tiem kādas 3 ēdamkarotes ar kaudzi (jeb, prasti sakot, pusburciņu) īstas, stingras tomātu pastas, visu rūpīgi samaisām un pēc uguni noslēgšanas ļaujam zem vāka sastāvdaļām vienai otrā ievilkties.